SenÄkos laikos
ViltÄ«gÄ un nepastÄvÄ«gÄ Gauja arÄ« agrÄk bieži vien mainÄ«jusi savu virzienu, nesot savus Å«deÅus lÄ«dz tam neiezÄ«mÄtos virzienos uz pilsÄtas kartes. 19. gadsimta 30. un 40. gados, kad ā [..] Gauja pie Valmieras sÄk strauji grauzt savu labo krastu, it Ä«paÅ”i augÅ”pus baznÄ«cas, tas uztrauca ne vien apdraudÄto namu Ä«paÅ”niekus, bet arÄ« baznÄ«cas un draudzes priekÅ”niekusā (EnzeliÅÅ” H. Skati Valmieras pilsÄtas, draudzes un novada pagÄtnÄ. Valmiera, 1932.). DraudÄ«gÄ Å«dens jautÄjums tiek diskutÄts vairÄkas konventa sÄdes: tÄ, piemÄram,1839. gada 28. septembra sÄdÄ, rÅ«pÄ«gi spriests un runÄts par ābaznÄ«cai no Gaujas puses draudoÅ”ajÄm briesmÄmā. SÄdes dalÄ«bnieki nolemj uzklausÄ«t lietpratÄju spriedumu Å”inÄ« lietÄ. NÄkoÅ”ajÄ, 16. oktobrÄ« konventa sÄdÄ Liepmuižas Ä«paÅ”nieks Panders ierosinÄjis, ka āpirms ceļ aizsargmÅ«ri pie krÄcÄm, jÄnoskaidro Gaujas krasta zemes sastÄvs zem baznÄ«cas. Ja baznÄ«ca stÄvot uz mÄla pamatnes, tad par krasta nogrÅ«Å”anu nebÅ«tu ko baidÄ«tiesā. Konventa dalÄ«bnieki gan atzinuÅ”i, ka āneviens nevar galvot par to, ka baznÄ«ca nav apdraudÄta. Gaujas strÄvu un virzienu varÄtu grozÄ«t, ceļot pret krÄcÄm dambi, vai arÄ« par jaunu uzvedot akmeÅus tur, kur Gauja caur viÅu pazuÅ”anu savu virzienu mainÄ«jusi. Vai arÄ« bÅ«tu rokams grÄvis caur Valmieras muižai piederÄ«go DÄ«valiÅa pussalu, kas Gaujai dotu citu, pilsÄtai un baznÄ«cai nedraudoÅ”u gaitu? ā.
Cik vÄ«ru, tik gudru galvu un viedÄ«gu padomu un upes iegrožoÅ”anas darbi top par nebeidzamu strÄ«dus objektu vÄl nÄkoÅ”os desmit gadus. Beidzot 1850. gadÄ nolÄma sÄkt pievest akmeÅus dambja celÅ”anai un jau tÄ paÅ”a gada maijÄ, toreizÄjais baznÄ«cas priekÅ”nieks, DÅ«Ä·eru muižas Ä«paÅ”nieks Å ulcs griežas pie rÄtskunga, bÅ«vuzÅÄmÄja Jakoba VarhÅ«zena ā par Gaujas dambja celÅ”anas darbiem.
Ledus ieÅ”ana GaujÄ
TÄ bijis, bet visos laikos ā pavasaros ar nepacietÄ«bu vienmÄr gaidÄ«ta āledus ieÅ”anaā. KÄ tas noticis, uzzinÄm kÄdreizÄjÄ valmierieÅ”a, JÅ«lija Ekarta (Julius Wilhelm Albert von Eckardt; 1836-1908) darbÄ āVidzemes klusumÄā. ViÅa atmiÅas par Valmieru pirmoreiz iznÄca 1867. gada kalendÄrÄ āRigasche Almanachā, bet latviskais tulkojums lasÄms VÄcu kultÅ«ras biedrÄ«bas izdotajÄ rakstu krÄjumÄ āSenÄ Valmieraā (1994.). AtŔķirÄ«gi laika pÄrnesÄ, protams, personÄži. MÅ«sdienu ugunsdzÄsÄ«bas un glÄbÅ”anas dienesta braÅ”os vÄ«rus savulaik vienÄ personÄ sekmÄ«gi aizvietojis sparÄ«gs un rosÄ«gs vecais āadmirÄlisā jeb vietÄjais podnieks, ā [..] kurÅ” dzÄ«voja tieÅ”i upes krastÄ un varÄja uzskatÄmi nodemonstrÄt savas personas neaizvietojamÄ«bu. Dienu un nakti viÅÅ” bija nomodÄ un pelÄkÄ jakÄ un trÄnotos zÄbakos tÄrpies, ādiriÄ£Äjaā ledus ieÅ”anu, kÄ arÄ« gÄdÄja par to, lai untumainÄ straume neaiznestu krastÄ nokrautÄs malkas grÄdas, un savlaicÄ«gi brÄ«dinÄja par upes lÄ«meÅa strauju celÅ”anos. Kad pÄdÄjais ledus gabals bija nozudis, sÄkÄs brÄ«vÄs pludinÄÅ”anas laiks, un atkal vecais admirÄlis bija visu Å”o darbÄ«bu vidÅ«, ar savÄm divÄm laivÄm kuÄ£oja pa upi un skaÄ¼Ä balsÄ« uzbrÄca plostu vadÄ«tÄjiem zemniekiem, kad tie nevÄrÄ«gi izdarÄ«jÄs bÄ«stamajÄ Å”aurumÄ pie krÄcÄm, vai koku zagļiem, kas nevarÄja atturÄties no kÄrdinÄjuma un Å”ÄdÄ veidÄ atjaunot savus malkas krÄjumus. TÄdus viÅÅ” nesaudzÄ«gi nodeva augstÄkai instancei ā policijas rÄtskungam un sekretÄram. Vakaros viÅÅ” ieradÄs āMusÄā (Muse - tolaik pilsÄtas un tuvÄjÄs apkÄrtnes vÄcieÅ”u kultÅ«ras biedrÄ«ba un burtiskÄ tulkojumÄ nozÄ«mÄja āvaļas brÄ«disā ā I.Z.), lai pÄc grÅ«tiem amata pienÄkumiem apsÄ«kuÅ”os spÄkus atjaunotu ar punÅ”a glÄzi un vÄstÄ«tu par veiktajiem varoÅdarbiem.ā.
KÄ cÄ«nÄ«jÄs pret plÅ«diem
Uzceļot tiltu 1865. gada rudenÄ«, atkal pievÄrÅ” uzmanÄ«bu krÄcÄm. Lai pasargÄtu tiltu no ledus ā ceļ Äžus (trÄ«sstÅ«rveida koka izvirzÄ«jumus ledus ŔķelÅ”anai ā I. Z.). Pie krÄcÄm pÄri Gaujai uzbÄra dambi, izveidojot mÄkslÄ«go Å«denskritumu, ar kura palÄ«dzÄ«bu ledu saŔķÄla mazÄkos gabalos. 1922. gada pavasara lielie plÅ«di valmierieÅ”iem atnesa Ä«paÅ”i daudz raižu, jo pamatÄ«gi apgrÅ«tinÄja pilsÄtnieku nokļūŔanu uz dzelzceļa staciju. ApplÅ«duÅ”as daļÄji atseviŔķos posmos bijuÅ”as ne vien Stacijas un MazÄs Stacijas ielas, kÄ arÄ« vÄl dažas upei tuvÄkÄs ieliÅas un dÄrzi. 1924./1925.g. tika lemts, kÄ rÄ«koties, lai tas neatkÄrtotos un turpmÄk atkal neciestu paÅ”valdÄ«bas un pilsoÅu privÄtÄ«paÅ”ums. 1926. gadÄ uzbÄra jaunu dambi, pa vidu atstÄjot brÄ«vu ceļu plostiem. Ar laukakmeÅiem nostiprinÄja dambi upes labajÄ krastÄ. Darbi notika inženiera Å Åores vadÄ«bÄ. CilvÄku roku veidotÄs Kazu krÄces veidoja tÄ, lai aizturÄtu Gaujas straumi no pilsÄtai tuvÄ labÄ krasta izgrauÅ”anas. Lai to Ä«stenotu, 1929. gada vasarÄ pilsÄtas paÅ”valdÄ«ba ierÄ«koja krasta aizsargtaÄus.
Padomju gados krÄces oficiÄli dÄvÄja par Gaujas krÄcÄm. Tikai atmodas sÄkumÄ valmierieÅ”i atkal sÄka lietot veco, Kazu krÄÄu nosaukumu.1986. gadÄ tur uzcÄla airÄÅ”anas slaloma bÄzi. Gan dambja nostiprinÄÅ”anai, gan dambja celtniecÄ«bai izmantoja laukakmeÅus, granti, smiltis. Izcirta krÅ«mus, virsÅ« uzbÄra melnzemi un apkÄrtni apzaļumoja. Ka daba, neskatoties uz ne uz kÄdiem tehniskiem nodroÅ”inÄjumiem, var viegli gÅ«t virsroku, - redzÄjÄm un piedzÄ«vojÄm 2010. gada pavasarÄ«, kad gandrÄ«z visa krÄcÄ«Å”u ieplaka atradÄs zem Å«dens.
Palu aiznestais
1937. g. izbÅ«vÄja pirmo stacionÄro kÄjnieku tiltu pÄr RÄtes upÄ«ti, kas savienoja BruÅinieku ielu ar jauno tirgus laukumu. Tilta garums 67,85 metri, augstums 15 metri, izmaksa Ls 11.000. PilsÄtas paÅ”valdÄ«ba arÄ« aktÄ«vi meklÄja risinÄjumu jautÄjumam, kuram gan bija sezonÄls raksturs. GandrÄ«z katru gadu, pavasara plÅ«dos, straujie upÄ«tes palu Å«deÅi aiznesa kÄrtÄjo tiltiÅu, kas savienoja kalniÅu ar Lucas ieleju. Tad nu tiem, kas gribÄja pÄrkļūt otrÄ pusÄ - jÄmeklÄ laiva vai jÄnogaida, kamÄr, noplokot Å«dens straume, atkal varÄs pÄriet pÄri laipai. Tas radÄ«ja neÄrtÄ«bas ne vien tÄs puses pastÄvÄ«gajiem iemÄ«tniekiem ā burkÄnciemieÅ”iem, bet arÄ« pilsÄtniekiem, kas devÄs garÄkÄs pastaigÄs uz StÄvajiem krastiem. Par droÅ”u audzÄkÅu nokļūŔanu mÄcÄ«bu vietÄ raizÄjÄs arÄ« netÄlÄs divgadÄ«gÄs lauksaimniecÄ«bas skolas pÄrzinis JÄnis RuÄ£Äns. JÄprecizÄ, ka uz telpÄm Lucas muiÅ¾Ä skola pÄrcÄlÄs jau 1928. gadÄ. Punktu ieilguÅ”ajÄm pilsÄtas tÄvu (domnieku) un skolas pÄrstÄvju diskusijÄm - bÅ«t vai nebÅ«t tiltam, pielika 1931. gada Gaujas bagÄtÄ«gais pavasara Å«deÅu pienesums. ProblÄmu beidzot veiksmÄ«gi atrisinÄja, uzceļot koka tiltu no pamatÄ«gi tÄstiem baļķiem.
Bet pagÄjuÅ”Ä gadsimta septiÅdesmitajos gados upÄ«te tiek vÄl pie diviem jauniem tiltiem! KÄ pirmais (1970.) top tilts, kas Å”o upes krastu atkal savienoja ar tirgus laukumu. Uzceltais (1971.) otrais dzelzsbetona tilts nu deva iespÄju valmierieÅ”iem un visiem interesentiem baudÄ«t vietÄjo paÅ”darbÄ«bas kolektÄ«vu, RÄ«gas aktieru un iemīļoto dziedÄtÄju sniegumu. Vai vienkÄrÅ”i ballÄties, uzvelkot labÄkÄs kurpes, mÄrojot visÄ«sÄko ceļu uz KultÅ«ras un atpÅ«tas parka brÄ«vdabas estrÄdi!
IzskaÅÄ
Gaujas plÅ«du vÄsturiskÄ apskatÄ godpilnÄ pirmÄ vieta noteikti bÅ«tu pieŔķirama 1956. gada pavasara dižplÅ«diem, kurus vÄl tagad atceras gados vecÄkie PÄrgaujas iedzimtie un savulaik rÅ«pkombinÄtÄ (no 1960. g. Valmieras mÄbeļu kombinÄta) strÄdÄjoÅ”ie. ÅŖdens pienesums bijis tik negaidÄ«ti dÄsns un varens, ka nÄcÄs krietni palauzÄ«t galvu, lai bÄrni tiktu uz skolÄm, bet sievas un sievasmÄtes uz slimnÄ«cu, tirgu, veikaliem, u.t.t. Ar garajiem gumijas zÄbakiem vien nebija lÄ«dzÄts. IzpalÄ«dzÄ«gÄkie vÄ«ri neliedza izmantot arÄ« savas laivas, lai pilsÄtnieki nokļūtu lÄ«dz Stacijas ielai! Dažs paspÄjis pat nolÅ«kot sev otro pusÄ«ti , iejÅ«toties pÄrcÄlÄja lomÄ, jo abos Gaujas krastos dzÄ«vojis daudz skaistu meiteÅuā¦
TÄds izrÄdÄs bijis Latvijas pavasaris pirms piecdesmit pieciem gadiem. KÄds tas bÅ«s Å”ogad? GaidÄ«sim.
IngrÄ«da ZÄ«riÅa
Valmieras muzeja vÄstures nodaļas vadÄ«tÄja