Å Ä·iet ar Valmieras vÄsturi ir tÄpat kÄ ar teicienu par RÄ«gas attÄ«stÄ«bu: āTÄ nekad nebÅ«s gatava!ā
Pat brīžos, kad Ŕķiet ā par Å”o tÄmu jau nu gan vairÄk neko nevar uzzinÄt ā te hop, jauni fakti, jaunas iespÄjas, sÄ«kas drumstalas vai radikÄli pretÄja informÄcija, paver jaunu skatu uz it kÄ sen zinÄmÄm lietÄm. Å oreiz tas noticis pateicoties sadarbÄ«bai ar bÅ«vvÄsturnieku dr. arch. IlmÄru Dirveiku. ViÅa vadÄ«bÄ veiktÄ izpÄte, sniegusi bÅ«tiskus papildinÄjumus Valmieras senÄkÄs koka Äkas stÄstÄ. Å Ä·iet tik paÅ”saprotami, ka āVecÄ aptiekaā ir vecÄ aptieka. Bet, ja paskatÄs uz Å”o lietu korektÄk, tad tÄ ir tikai daļa no stÄsta un Äkas nozÄ«mÄ«gums meklÄjams vÄl kur citur.
DÅ«Åu Ä£imene. JÄnis un Emma DÅ«Åi ar dÄliem RomÄnu (pa labi) un JÄni (pa kreisi) 1930.gada 20.janvÄrÄ«.
Mana stÄsta varonis Å”oreiz ir vecÄkajai valmierieÅ”u paaudzei labi zinÄmais tipogrÄfijas Ä«paÅ”nieka, grÄmatu izdevÄja JÄÅa DÅ«Åa vecÄkais dÄls RomÄns DÅ«nis jeb DÅ«Åu RomÄns. Draugu dÄvÄts arÄ« par DÅ«nÄ«ti. Neliela auguma. SmalkjÅ«tÄ«gs, inteliÄ£ents. Ar viÅu pirmo reizi tikÄmies 1988. gada pavasarÄ«, kad veidoju izstÄdi par vietÄjÄm izdevniecÄ«bÄm. NelielajÄ V. Baloža ielas dzÄ«voklÄ«tÄ« pÄrskatÄ«jÄm nedaudzÄs saglabÄtÄs tÄva tipogrÄfijÄ izdotÄs grÄmatas un fotogrÄfijas. Uz manu jautÄjumu, kuru klusÄm biju uzdevusi, kÄ trauslajam pusaudzim izdevÄs izdzÄ«vot skarbajÄ SibÄ«rijÄ, atbilde skanÄja: tur pavadÄ«tie gadi sÄkotnÄji Ŕķita kÄ izaicinÄjums, pat kÄ piedzÄ«vojumsā¦ NorunÄjÄm vairÄkas stundas, vienojoties, ka nÄkotnÄ taps izstÄde, kura bÅ«s veltÄ«ta tÄva JÄÅa (1891 ā 1943) un tÄva brÄļa KÄrļa (1889 ā 1942), grÄmatu veikala un izdevniecÄ«bas Ä«paÅ”nieka CÄsÄ«s, piemiÅai. SolÄ«jumu izpildÄ«ju 1995. gada maijÄ. IzstÄdes atklÄÅ”anÄ ar raksta autori, tolaik Valmieras novadpÄtniecÄ«bas muzeja vecÄko zinÄtnisko lÄ«dzstrÄdnieci, atmiÅÄs par DÅ«Åu dzimtas likteÅiem dalÄ«jÄs abi JÄÅi DÅ«Åa dÄli: jau pieminÄtais RomÄns (dzimis 1925. gadÄ) un JÄnis (dzimis 1927. gadÄ).
Uz RÄ«gas ielas Nr. 21. Pa labi - JÄÅa DÅ«Åa grÄmatu veikals. Foto 1930 tie gadi. DrÄ«z vien tÄ vietÄ bÅ«s jaunais DÅ«Åu nams.
StÄsts bÅ«s par leÄ£endÄro Zviedrijas karaļa braucienu no igauÅu zemÄm lÄ«dz paÅ”ai RÄ«gai! Interesanti bÅ«tu uzzinÄt, izkÄpa vai neizkÄpa karalis uz perona Valmieras stacijÄ? Vieni apgalvo, ka - jÄ, citi, ka, Å”is cieÅas apliecinÄjums valmierieÅ”iem tomÄr gÄjis secenā¦ Ar laiku Ŕīs augstdzimuÅ”Äs personas un viÅu pavadoÅ”Äs svÄ«tas sagaidÄ«Å”anas norise folklorizÄjÄs, fantÄzijai mijoties ar patiesÄ«bu, bet, kÄ jau vienmÄr ir izvÄle ā ticÄt vai neticÄt!
GUSTAVS V. Zviedrijas karalis no 1907. līdz pat 1950. gadam.
BrÄ«vÄ«bas cÄ«ÅÄs par Latvijas neatkarÄ«bu un patstÄvÄ«bu (1918-1920) nozÄ«mÄ«gu ieguldÄ«jumu deva militÄrais formÄjums, kuram pirms simts gadiem pieŔķīra Valmieras vÄrdu! KÄ pirmo kÄjnieku pulku to dibinÄja 1919. gada 18. februÄrÄ« TÄrbatÄ (tag. Tartu) IgaunijÄ. KÄpÄc vÄsturiskais notikums norisinÄjÄs Ärpus Latvijas? Atbilde meklÄjama toreizÄjÄ sarežģītajÄ politiskajÄ situÄcijÄ, - proti, pie varas kopÅ” 1918. gada decembra atradÄs lielinieki jeb komunisti. ArÄ« daļa valmierieÅ”u atbalstÄ«ja J. StuÄkas režīmu. TaÄu netrÅ«ka patriotisku un dedzÄ«gu vÄ«ru, kuri meklÄja iespÄju palÄ«dzÄt atjaunot nesen proklamÄtÄs valsts suverenitÄti.
ArÄ« mÅ«su ziemeļu kaimiÅi turpinÄja cÄ«nÄ«ties pret lieliniekiem. 1919. gada janvÄra kaujÄs Igaunijas divÄ«zijas pÄrrÄva Padomju Krievijas fronti, ieÅemot Tapu, Rakveri, Meizakilu (MÅisakĆ¼la) un Tervu (Tƶrva), 14. janvÄrÄ« TÄrbatu, 1. februÄrÄ« Valku ar apkÄrtÄjiem latvieÅ”u pagastiem. IgauÅu karaspÄkam palÄ«dzÄja sabiedrotie - brÄ«vprÄtÄ«go bataljons āZiemeļu dÄliā no Somijas. Lielinieku pusÄ kaujÄs piedalÄ«jÄs 2. un 10. divÄ«zijas pulki, tÄpÄc cÄ«Åas risinÄjÄs ar mainÄ«gÄm sekmÄm. TomÄr februÄra otrajÄ pusÄ igauÅiem izdevÄs atbrÄ«vot jau nelielu Ziemeļvidzemes daļu.
VÄsturiski Gauja kÄ upe un tÄs krasti ne tikai dzejnieku apdziedÄta tikÅ”anÄs vieta, bet arÄ« bÅ«tisks ekonomiskÄs attÄ«stÄ«bas faktors, svarÄ«gs pÄrvietoÅ”anÄs ceļŔ un iztikas avots. Viens no tiem, kurÅ” pelnÄ«ja ikdienas iztiku uz Gaujas ā mÅ«su stÄsta varonis Aleksandrs Zeins. DivdesmitÄ gadsimta sÄkumÄ Å”im enerÄ£iskajam un rosÄ«gajam kungam bija lemts kļūt par tvaika laivas āStražÅiksā kapteini, bet par Zeina mÄju sauca staltu divu stÄvu Äku uz Dzirnavu (mÅ«sdienÄs Leona Paegles) ielas ValmierÄ. JÄprecizÄ, ka vÄl pirms kļūŔanas par minÄtÄs tvaika liellaivas kapteini, viÅu cildinÄja kÄ labÄko sava aroda pratÄju visÄ Gaujas garumÄ!
Kapteinis Aleksandrs Zeins (pie stÅ«res) iepozÄ kopÄ ar pasažieriem uz āStražÅikaā 1905. gada 9. oktobrÄ«.
J.H. Broce. Valmieras prospekts no Dienvidu puses 1799.
Gada beigas vienmÄr ir rosÄ«gas ar pÄdÄjo darbu apdarÄ«Å”anu, laba vÄlÄjuma nosÅ«tÄ«Å”anu, jaunu mÄrÄ·u sastÄdÄ«Å”anu un iepriekÅ”ÄjÄ gada sasniegumu aprÄÄ·inÄÅ”anu. SavukÄrt JaunÄ gada pirmajos mÄneÅ”os parasti tiek publicÄta dažÄda veida statistika par iedzÄ«votÄju skaitu, finansÄm, populÄrajiem cilvÄku vÄrdiem, pirktÄkajÄm grÄmatÄm utt. DažÄda veida uzskaites, atskaites un statistikas zinÄtne nav nekas jauns. LÄ«dz ar pirmajÄm sabiedrÄ«bÄm tika veidotas pÄrtikas, cilvÄku, ieroÄu u.c. uzskaite. Statistikas, kÄdu mÄs to zinÄm Å”odien, pirmsÄkumi ir meklÄjami 17. gadsimtÄ AnglijÄ, kad valdÄ«ba aizsÄka iknedÄļas dzimuÅ”o un miruÅ”o iedzÄ«votÄju skaita publicÄÅ”anu. VÄlÄk to attÄ«stÄ«ja kÄds veiksmÄ«gs tirgotÄjs, izprotot, ka sabiedrÄ«bas analizÄÅ”ana var dot priekÅ”rocÄ«bas preces tirgoÅ”anÄ.
MeklÄjot un arÄ« atrodot arvien jaunu informÄciju par Valmieras pilsÄtas un tuvÄjÄs apkÄrtnes vÄstures notikumiem, Latvijas NacionÄlajÄ arhÄ«vÄ izdevÄs fiksÄt vairÄkas iedzÄ«votÄju uzskaites grÄmatas. PagaidÄm senÄkÄ no tÄm par 1786. gadu. GrÄmata rakstÄ«ta 1786. gadÄ un tikusi papildinÄta 1796. gadÄ. Iemesli varÄtu bÅ«t vairÄki, pagÄjuÅ”i 10 gadi, tiek ievÄlÄts jauns pilsÄtas mÄrs, nomainÄs valdÄ«ba. IespÄjams 1796. gadÄ ValmierÄ bijusi kÄda epidÄmija, jo pie vairÄkiem cilvÄkiem atrodams ieraksts ā miris/usi 1796. gadÄ. Vecumi ir dažÄdi, lÄ«dz ar to izslÄdzams vecums kÄ galvenais faktors. GrÄmata ir 192 lapas bieza, taÄu ne katra lapaspuse ir aizpildÄ«ta. ArÄ« informÄcija pie visiem ierakstiem nav vienmÄrÄ«gi plaÅ”a. (1.att.)
ZiemassvÄtku laikÄ man gribÄtos padomÄt un padalÄ«ties ar Valmieras muzeja krÄjuma materiÄliem. Nereti sabiedrÄ«bas atmiÅa ir Ä«sa, ar to domÄjot, ka aizmirstÄs procesu priekÅ”tecÄ«ba. AtmiÅÄs pagÄjuÅ”ais laiks iegÅ«st citu nokrÄsu, bet procesi, kas noris Å”odien, nereti Ŕķietas sveÅ”i vai pavisam nesen aizgÅ«ti, varbÅ«t kÄdam nepieÅemami vai Ŕķietamai vispÄratzÄ«tai tradÄ«cijai nepiederoÅ”i. Å oreiz neliels vizuÄls ieskats jeb epizodes, kÄ tika svinÄti ZiemassvÄtki 20. gs. pirmajÄ pusÄ.
ValmierietÄ« 20. gs. 30. gadu otrajÄ pusÄ raksturÄ«gi Ä«paÅ”i tematiskie ziemassvÄtku izdevumi, kuros kÄ neatÅemama sastÄvdaļa bija Austrumu draudzes mÄcÄ«tÄja uzruna, informÄcija par to, cik trÅ«cÄ«go bÄrnu apdÄvinÄti svÄtkos, kÄ arÄ« dzejas rindas. PÄdÄjÄ lapÄ lasÄmi vietÄjo uzÅÄmÄju un tirgotÄju apsveikumi. 1939. gadÄ lielÄkÄ aktualitÄte ir KÄrļa UlmaÅa 40 gadu darba mūža jubileja. TobrÄ«d svarÄ«gi arÄ« Somu karÅ” pret Padomju Krieviju un jaunbÅ«ves ValmierÄ.
Tolaik laikrakstus tÄpat kÄ Å”obrÄ«d internetu, pÄrpludina reklÄmas un saukļi par labÄkajÄm dÄvanÄm, publikÄcijas par to, ka jÄapdÄvina trÅ«cÄ«gie un jÄnes prieks ikkatrÄ mÄjÄ. AtzÄ«mÄts, ka SabiedriskÄs palÄ«dzÄ«bas komiteja, kuru vadÄ«ja paÅ”valdÄ«bas vadÄ«tÄja sieva A. RuÄ£Äna kundze, piemÄram, 1939. gadÄ izskatÄ«jusi 271 grÅ«tdieÅu lÅ«gumu, kam pieŔķiramas dÄvanas. Å Ädas ziÅas bija ikgadÄjas.
Briedes skolas skolÄni pie eglÄ«tes ar StarptautiskÄ SarkanÄ Krusta dÄvanÄm 1926. gadÄ
Kad pirmoreiz dzirdÄju Å”o skanÄ«go, bet Ŕķietami nievÄjoÅ”o apzÄ«mÄjumu SarkanÄ ValmierÄ, pirmÄs asociÄcijas raisÄ«jÄs par padomju laiku, kad jÄdzienu lietoja pozitÄ«vÄ nozÄ«mÄ, un tÄ izcelsmi saistÄ«ja ar 1905. gada revolÅ«ciju, kurÄ saskatÄmi sarkano ideju aizmetÅi. Tas palÄ«dzÄja ideoloÄ£iski leÄ£itimÄt Padomju Latvijas eksistenci vÄlÄkos gados. NovadpÄtniecÄ«bas un revolucionÄro tradÄ«ciju klubs SarkanÄ Valmiera u.tml. padomju perioda artefakti nodroÅ”inÄja jÄdziena plaÅ”o tirÄžu sabiedriskajÄ diskursÄ, veicinot režīma ideoloÄ£ijai labvÄlÄ«gu semantiku sabiedrÄ«bas uztverÄ. Kad nesen, caurskatot kÄdus internetÄ publicÄtas padomju Valmieras attÄlus, uzdÅ«ros komentÄriem par Sarkano Valmieru, nolÄmu atvÄrt Å”o jautÄjumu diskusijai. LÅ«k, mans un daži citi viedokļi par Å”o jautÄjumu.
Vimpelis. DÄvinÄts pÅ«tÄju orÄ·estrim SignÄls 20. gs. 70. gadu beigÄs.
PirmkÄrt, jÄatceras, ka jÄdziens ir hronoloÄ£iski senÄks un plaÅ”i lietots presÄ jau Latvijas Republikas demokrÄtijas posmÄ. OtrkÄrt, jÄdziens sÄkotnÄji apzÄ«mÄjis sociÄldemokrÄtu partijas un ar to saistÄ«to organizÄciju darbÄ«bu ValmierÄ 20. gs. 20. gados, nevis 1905. gada revolÅ«cijas laikÄ. Å is priekÅ”stats ticis konstruÄts vÄlÄk padomju gados.
Dažas hipotÄzes, pÄrdomas un minÄjumi par muzicÄÅ”anu 13.-16.gs.
Lai gan varÄtu Ŕķist, ka par Å”o tÄmu var runÄt gari un plaÅ”i, tomÄr nekÄ daudz ko stÄstÄ«t nav. ArheoloÄ£isku pierÄdÄ«jumu par to, ka Valmieras pils vietÄ pirms mÅ«ra pils bÅ«tu bijusi kÄda senÄka apdzÄ«votÄ«ba, nav un visticamÄk, ka nekad neizdosies Å”o vietu saistÄ«t ar kÄdu konkrÄtu pirmskristietÄ«bas apmetni, piemÄram, teiksmaino BeverÄ«nas pili. Bet, distancÄjoties no jautÄjuma par to, vai bija un kur bija, vÄlos izklÄstÄ«t dažus faktus un hipotÄzes par to, kas ir izpÄtÄ«ts par muzicÄÅ”anu BeverÄ«nas pilÄ« Valmieras pilÄ« viduslaikos.
IndriÄ·a Livonijas hronikÄ (Heinrici Cronicon Lyvoniae) par latgaļu un igauÅu kauju pie BeverÄ«nas 1208. gadÄ rakstÄ«ts:
PagÄjuÅ”ajÄ reizÄ iepazinÄmies ar MarÅ”nera mÄjas un paÅ”a Ludviga jeb Karla Roberta Lui MarÅ”nera personÄ«bu. Å oreiz aplÅ«kosim pÄrÄjos MarÅ”neram piederoÅ”os Ä«paÅ”umus un ieskatÄ«simies to vÄsturÄ.
MarÅ”neram ValmierÄ piederÄjuÅ”i 2 Ä«paÅ”umi. Viens neapbÅ«vÄts zemes gabals un 3 Äkas BruÅinieku ielÄ 5. JaunÄkÄ no tÄm un, pateicoties tÄs sarkanajiem Ä·ieÄ£eļiem, arÄ« vizuÄli pamanÄmÄka ir MarÅ”nera dzÄ«vojamÄ mÄja. (skat. iepriekÅ”ÄjÄ mÄneÅ”a ValmierietÄ«)
BruÅinieku ielai 5, kuras teritorijÄ ietilpa minÄtÄs 3 Äkas (MarÅ”nera mÄja ar Ŕķūni, Valtera namiÅÅ” un piebÅ«vÄtÄ dzÄ«vojamÄ koka Äka, kuras vietÄ mÅ«sdienÄs atrodas Muzeja izstÄžu nams), MarÅ”nera Ä£imenes legÄta likvidÄcijas komisija 1939. gada 23. decembrÄ« sniedza sekojoÅ”u novÄrtÄjumu:
MarÅ”nera mÄja:
āDivstÄvu Ä·ieÄ£eļu mÅ«ra Äka ar mÄla kÄrniÅa jumtu. Äka apmÄram 50 gadus vecu, ar diviem dzÄ«vokļiem, no kuriem viens trÄ«sistabu un otrs divistabu. Pie abiem dzÄ«vokļiem parastÄs (sausÄs) atejas. DzÄ«vokļos Å«dens vads un kanalizÄcijas bez vannÄm; krÄsnis no vienkÄrÅ”iem mÄla podiÅiem; griestu augstums augÅ”stÄvÄ 3.25m, apakÅ”stÄvÄ 2,50m; Äkas sienas mitras, kas izskaidrojams ar pamatu izolÄcijas trÅ«kumu. KÄrniÅu jumts pa daļai bojÄjies un laiž cauri Å«deni. KÄpnes koka. Zem Äkas akmeÅu mÅ«ra pagrabs. Visa Äka nolietojusies apmÄram 60% apmÄrÄ. SaimniecÄ«bas Äka piebÅ«vÄta ar vienu galu pie divstÄva mÅ«ra dzÄ«vojamÄs Äkas. Äka izbÅ«vÄta uz kalna nogÄzes un tÄ nolietojusies 40% apmÄrÄ. Augļu dÄrzs sastÄv no 10 vecÄm, nekoptÄm ÄbelÄm.ā
JÄpiebilst, ka lÄ«dz ar Äkas pÄrieÅ”anu Valmieras muzeja pÄrziÅÄ 2006. gadÄ, veiktie iekÅ”telpu remontdarbi izdzÄsuÅ”i liecÄ«bas par Äkas sÄkotnÄjo funkciju.
Koka dzÄ«vojamÄ Äka:
Muzeja izstÄžu nams mÅ«sdienÄs. Foto: Anda Ledaine 2015. gads
ÄŖss ieskats Valmieras elektrÄ«bas iestÄdes darbÄ«bÄ lÄ«dz 1946. gadam
19. gs. pÄdÄjÄ ceturksnÄ« VidzemÄ aizsÄkÄs pirmie mÄÄ£inÄjumi izmantot elektroenerÄ£iju rÅ«pniecÄ«bÄ. DažÄs fabrikÄs un muižÄs parÄdÄ«jÄs pirmie lÄ«dzstrÄvas Ä£eneratori. 20. gs. sÄkumÄ Valmieras apkÄrtnÄ jau izmantoja ar elektrÄ«bu darbinÄmas iekÄrtas, piemÄram, elektrisko kuļmaŔīnu, kÄda bijusi RencÄnu muižas saimniekam KrÄ«gsmanam.
ValmierÄ 1908. gadÄ toreizÄjÄ Dzirnavu ielÄ, kas atradÄs Gaujas nogÄzÄ nedaudz zem pilsÄtas tilta, JÄgera kokapstrÄdes un drÄbju velÅ”anas fabrikÄ tika uzstÄdÄ«ts lÄ«dzstrÄvas tvaika Ä£enerators. Saražoto enerÄ£iju izmantoja gan fabrikÄ, gan dažiem centra veikaliem un namiem. 1909./1910. gadÄ Gaujas krastÄ zem Sv. SÄ«maÅa baznÄ«cas tika uzbÅ«vÄta pirmÄ pilsÄtas elektrostacija un pilsÄtas Å«dens sÅ«knis, kurÄ darbojÄs divi dÄ«zeļdzinÄji, divi Ä£eneratori bet pÄc dažiem gadiem tiek uzstÄdÄ«ta vÄcu firmas Wolf 80 ZS tvaika lokomobile un vÄl viens Ä£enerators. Valmieras elektrostacija patstÄvÄ«gi darbojÄs lÄ«dz 1939. gada rudenim, kad tika pieslÄgta jaunajai Ķeguma spÄkstacijai.
DažÄdos dokumentos Valmieras iestÄde, kas pÄc bÅ«tÄ«bas bija TermoelektrocentrÄle, saukta dažÄdi, gan par pilsÄtas termoelektrostaciju, gan elektrÄ«bas staciju, elektrÄ«bas iestÄdi, elektrostaciju, jo tÄs funkcija bija ne tikai ražot, bet arÄ« sadalÄ«t un piegÄdÄt. KÄ kurinÄmais tika izmantota nafta, malka, akmeÅogles un kÅ«dra.VÄsturiski iestÄdes vajadzÄ«bÄm izmantotas vairÄkas piebÅ«ves, bet Å”odien palicis vien iestÄdei pakļautais pilsÄtas Å«denstornis un 20. gs. sÄkumÄ celtÄ Ä·ieÄ£eļu Äka, kurÄ atradÄs gan elektrostacija, gan pilsÄtas Å«dens sÅ«knÄtava.
Bieži vien pastaigÄjoties pa Valmieras SenpilsÄtu vai dodoties pa gÄjÄju tiltiÅu uz Valmieras tirgu, cilvÄki atskatÄs uz divstÄvu sarkano Ä·ieÄ£eļu Äku, kas atrodas RÄtsupÄ«tes kraujas malÄ. Vieni to dÄvÄ par āsarkano mÄjuā, citi ir dzirdÄjuÅ”i nosaukumu āMarÅ”nera namsā. āSarkanÄs mÄjasā nosaukumu tÄ ieguvusi pateicoties 19.ā20. gadsimta mijÄ celto Valmieras Äku raksturÄ«gajam sarkanajam Ä·ieÄ£elim, bet, kas ir MarÅ”ners?
Nama projektÄtÄjs bijis arhitekts akadÄmiÄ·is Karls Ludvigs Roberts MarÅ”ners (1847-1912). PazÄ«stams Krievijas ImpÄrijÄ ar vairÄkiem saviem arhitektÅ«ras projektiem, gan dzÄ«vojamÄm, gan sakrÄlÄm ÄkÄm, kÄ baznÄ«cas un klosteri. Savu izglÄ«tÄ«bu ieguvis Krievijas ImpÄrijas mÄkslas un arhitektÅ«ras akadÄmijÄ 1878. gadÄ. StrÄdÄjis par pasniedzÄju A.L. Å tiglica tehniskÄs zÄ«mÄÅ”anas akadÄmijÄ PÄterburgÄ. KÄpÄc viÅÅ” ValmierÄ iegÄdÄjies Ä«paÅ”umu, lai celtu Å”o Äku, pagaidÄm nav skaidri zinÄms. Iemesli varÄtu bÅ«t dažÄdi. Viens no tiem ā viÅa mÄsa bija precÄjusies ar ievÄrojamu Valmieras vÄcbaltu dzimtas pÄrstÄvi vÄrdÄ Erdmans, kuriem, domÄjams, piederÄjuÅ”i Ä«paÅ”umi Valmieras pils teritorijÄ. Å obrÄ«d gan Äkas vÄstures pirmsÄkumi, gan tÄs projektÄtÄja un Ä«paÅ”nieka Karla Ludviga Roberta MarÅ”nera biogrÄfija ir neskaidra. TomÄr pÄdÄjÄ laikÄ ir izdevies kaut nedaudz Å”o noslÄpumainÄ«bas mezglu atŔķetinÄt.
Latvijas NacionÄlÄ arhÄ«va Latvijas Valsts vÄstures arhÄ«vÄ (LNA LVVA) glabÄjas lieta ar nosaukumu āKÄrļa Ludviga Roberta MarÅ”nera Ä£imenes legÄts ValmierÄā. Lietas saturs atklÄj daudzus lÄ«dz Å”im nezinÄmus, interesantus faktus, kas ļauj precizÄt MarÅ”nera Ä£imenes radurakstus, gan arÄ« 19./20. gs. mijÄ ValmierÄ piederÄjuÅ”os Ä«paÅ”umus. TomÄr, dokumenti vÄl neatklÄj visas nianses.
MÅ«sdienÄs āsarkanajÄ mÄjÄā saimnieko Valmieras muzeja vÄstures nodaļa, ÄkÄ atrodas zinÄtniskÄ lasÄ«tava, papÄ«ra krÄjuma telpas, kÄ arÄ« pastÄvÄ«gÄ ekspozÄ«cija āTeic man, Gauja, Valmieras stÄstu. I. daļaā.
Valmieras amatnieku biedrÄ«bas CeltniecÄ«bas amatu sekcijas protokoli (1937. ā 1942. gads)
Valmieras muzejÄ pavisam nesen nonÄcis interesants Valmieras vÄstures avots ā CeltniecÄ«bas amatu sekcijas sÄžu protokoli rokrakstÄ, kas kalpos kÄ vÄrtÄ«gs papildinÄjums Å”obrÄ«d apkopotajai informÄcijai par amatnieku biedrÄ«bas darbu un biedriem 20. gs. 30. gadu nogalÄ. Neliela, tumÅ”a, bet laika zoba balinÄtÄ burtnÄ«ca sevÄ« slÄpj ziÅas par CeltniecÄ«bas amatu sekcijas darbu laikÄ no 1937. gada 25. maija, kad tÄ dibinÄta Valmieras amatnieku biedrÄ«bas paspÄrnÄ, lÄ«dz 1942. gada 15. aprÄ«lim. Redzams, ka dažas lapas klades beigÄs iztrÅ«kst, bet nav nosakÄms, vai tajÄs vÄl bijis kas rakstÄ«ts. VÄrtÄ«gais ieguvums visus padomju okupÄcijas gadus glabÄjÄs pie skursteÅslaucÄ«tÄja amata meistara JÄÅa VoldemÄra Altenberga (1900-1990), kura meita Gunta to nupat, 25 gadus pÄc tÄva aizieÅ”anas viÅsaulÄ, dÄvinÄjusi Valmieras muzejam. Altenbergs bijis sabiedriski aktÄ«vs, 20. gs. 20. gadu sÄkumÄ mÄcÄ«jies jaundibinÄtajÄ Valmieras mÅ«zikas skolÄ, 30. gados muzicÄjis Valmieras latvieÅ”u biedrÄ«bas simfoniskajÄ orÄ·estrÄ« un 30. gadu beigÄs aktÄ«vi darbojies Valmieras amatnieku biedrÄ«bÄ. Bijis ilggadÄjs Valmieras brÄ«vprÄtÄ«go ugunsdzÄsÄju biedrÄ«bas skursteÅslaucÄ«tÄjs, savu amatu strÄdÄjis lÄ«dz pat sirmam vecumam, bet atmodas laikÄ iestÄjies par amatnieku biedrÄ«bas atjaunoÅ”anu. KÄda viÅa sÅ«tÄ«ta pastkarte sievai 1941. gada 6. augustÄ ilustrÄ skursteÅslaucÄ«tÄja dzÄ«vi un darbu. Ikdiena Altenbergam pagÄja, braukÄjot ar divriteni lielus attÄlumus. PastkartÄ viÅÅ” uztraucas par sievas veselÄ«bu, par ko VoldemÄra meita atceras, ka mÄte patieÅ”Äm daudz slimojusi. ā[..] Å”odien nobraucu MatÄ«Å”os. RÄ«t braukÅ”u uz Vecati, tad uz Braslavu un tad uz VilzÄniem. Ja netikÅ”u cauri Å”onedÄļ Ozolos un Dikļos, tad bÅ«s jÄpaliek uz jaunnedÄļu. Ja tev klÄjas grÅ«ti, pieÅem kÄdu cilvÄku, kas pie tevis padežūrÄ[..]ā
Valmieras LatvieÅ”u biedrÄ«bas simfoniskais orÄ·estris nepilnÄ sastÄvÄ, 1937.g. J. V. Altenbergs 1. rindÄ 3. no kreisÄs
Turpinot tÄmu āAmatnieki ValmierÄ starp diviem Pasaules kariemā, Å”oreiz par Valmieras amatnieku biedrÄ«bas iekÅ”Äjo struktÅ«ru, dažÄm problÄmÄm un sadarbÄ«bu ar Latvijas AmatniecÄ«bas kameru 30. gadu nogalÄ.
20. gs. 30. gadu otrajÄ pusÄ viena no KÄrļa UlmaÅa autoritÄrÄ režīma iezÄ«mÄm bija korporatÄ«visms, kas paredzÄja arodu kameru sistÄmu. TÄ paredzÄja apvienot ražotÄjus un dažÄdu profesiju pÄrstÄvjus. Lai arÄ« kÄda bija kameru loma saimniecÄ«bÄ un to lietderÄ«gums tautsaimniecÄ«bÄ, novadpÄtniecÄ«bas jomÄ tÄs mums devuÅ”as materiÄlus, kas palÄ«dz izprast Valmieras puses amatnieku darbÄ«bu Amatnieku kameras pakļautÄ«bÄ. LaikÄ no 1934. gada lÄ«dz 1938. gadam tika izveidotas seÅ”as kameras: TirdzniecÄ«bas un rÅ«pniecÄ«bas (1934), LauksaimniecÄ«bas (1935), AmatniecÄ«bas (1935), Darba (1936), Rakstu un mÄkslas (1938), Profesiju kamera (1938). kameras pÄrvaldÄ«ja Valsts saimnieciskÄ padome un Valsts kultÅ«ras padome. Kameras koordinÄja tÄm pakļautÄs biedrÄ«bas, taÄu tÄm nebija lielas ietekmes autoritÄrÄs valsts saimniecÄ«bas politikÄ. Kameras kÄ ministriju konsultatÄ«vi orgÄni pÄrzinÄja attiecÄ«gÄs nozares, un aizstÄvÄja to intereses un risinÄja konfliktus. Lai arÄ« kamerÄs bija 90 ā 120 locekļi, lÄmumus pieÅÄma vadÄ«tÄjs vienpersoniski, pakļaujoties valdoÅ”Ä režīma uzstÄdÄ«jumiem. SÄkoties Otrajam pasaules karam, kameru sistÄma pamazÄm izira. VÄcu okupÄcijas laikÄ no 1941. lÄ«dz 1944. gadam oficiÄli pastÄvÄja Latvijas SaimniecÄ«bas kamera, ietverot AmatniecÄ«bas galveno daļu.
1935. gada 23. martÄ tika pieÅemts likums par Latvijas AmatniecÄ«bas kameru (LAK), lai apvienotu amatnieku biedrÄ«bas un Ŕķietami sakÄrtotu jautÄjumus. TomÄr, Åemot vÄrÄ, ka to vadÄ«tÄji neuzdroÅ”inÄjÄs izteikt oficiÄlajai varai nepatÄ«kamu viedokli, no kamerÄm kÄ tautas pÄrstÄvniecÄ«bas instrumentiem reÄlas jÄgas nebija. Uz Apvienoto amatnieku biedrÄ«bas pamatiem 1937. gada 14. martÄ tika dibinÄta Valmieras amatnieku biedrÄ«ba. Bija vajadzÄ«ga LAK atļauja, bet faktiski tÄ bija tÄ pati biedrÄ«ba, kas pirms tam, tikai reformÄta. TÄ atradÄs Gaujas ielÄ 6, bet visu periodu pirms kara aktuÄls bija kopsapulÄu telpu trÅ«kums. GadÄ«jÄs, ka kopsapulces noturÄja TirgotÄju un rÅ«pnieku biedrÄ«bas zÄlÄ toreizÄjÄ JurÄ£u ielÄ 10, kur varÄja sapulcÄties 120 un vairÄk cilvÄku. BiedrÄ«bas budžetu veidoja biedru nauda un iestÄÅ”anÄs maksa. Latvijas AmatniecÄ«bas kamera tieÅ”Ä veidÄ pÄrraudzÄ«ja to, kÄ tika izsniegti zeļļu un amata meistaru diplomi. Bez kameras ziÅas neviena profesionÄla biedrÄ«ba vairs nedrÄ«kstÄja darboties. TÄ bija demokrÄtijas ierobežoÅ”anas politika, kas lielÄ mÄrÄ neapmierinÄja iedzÄ«votÄjus, jo tas izmainÄ«ja biedrÄ«bu dabisko veidoÅ”anos un darboÅ”anÄs tradÄ«cijas, kas bija iedibinÄtas kopÅ” 19.gs. otrÄs puses. Nereti kameras pÄrstÄvji piedalÄ«jÄs biedrÄ«bas kopsapulcÄs, lai informÄtu par jauniem likumiem, normÄm, vai atbildÄtu uz neskaidriem jautÄjumiem. TÄpat tika ierobežotas arÄ« profesionÄlÄs biedrÄ«bas, kur arodu pÄrstÄvji apvienojÄs, lai dalÄ«tos pieredzÄ un veicinÄtu profesionÄlo izaugsmi (Ärsti, galdnieki, Å”oferi, lauksaimnieki u.tml.). VÄstures literatÅ«rÄ Vidzeme tiek minÄta kÄ biedrÄ«bÄm bagÄtÄkais novads. LAK tieÅ”i finansÄja biedrÄ«bas papildu skolu. No biedrÄ«bas sÄžu protokoliem zinÄms, ka 1940. gada finansÄjums no LAK tika paredzÄts papildu skolai (2000 latu apmÄrÄ) un 480 latu atbalsts biedrÄ«bas darbveža atalgojumam. Papildu skolas atklÄÅ”ana notika 1939. gada 10. februÄrÄ« Valmieras 2. pamatskolas telpÄs. MÄcÄ«bu maksa amatniekiem 10 latu, bet mÄcekļiem par brÄ«vu. PriekÅ”sÄdÄtÄjs ZiediÅÅ” ar vÄstules starpniecÄ«bu aicinÄja sekciju vÄcÄkos informÄt biedrus par kursu saturu (latvieÅ”u valoda, matemÄtika, Ä£eogrÄfija utt.), kÄ arÄ« speciÄlÄs zinÄÅ”anas metÄla apstrÄdÄ un atslÄdznieku - mehÄniÄ·u arodÄ. Interesenti drÄ«kstÄja pieteikties gan vispÄrÄjai izglÄ«tÄ«bai, gan tikai specialitÄtei. BiedrÄ«ba pati 1940. gada budžetÄ paredzÄja izlietot 400 latu dažÄdu kursu rÄ«koÅ”anai, savukÄrt 250 latu prognozÄja ieÅemt no jaunu biedru iestÄÅ”anÄs maksas. Lai iestÄtos biedrÄ«bÄ, bija jÄmaksÄ 5 lati, bet ikgadÄjÄ biedru nauda 6 lati. Biedriem ā veicinÄtÄjiem un interesentiem bija lÄtÄk.
Valmieras amatnieku biedrÄ«bÄ kÄ t.s. profesiju biedrÄ«bÄ bija atseviŔķas sekcijas, kÄ arÄ« zeļļu kopas, kurÄs uzÅÄma, kÄ toreiz sauca ābiedrus ā vecinÄtÄjusā. Tie nebija pilntiesÄ«gi biedri, bet potenciÄli topoÅ”ie biedrÄ«bas biedri, kas apguva kÄdu amatu. AtseviŔķas sekcijas tika apvienotas, vai likvidÄtas gadÄ«jumos, ja tÄs nespÄja patstÄvÄ«gi darboties. PiemÄram, 1939. gada pavasarÄ« frizieri atdalÄ«jÄs no Daiļamatu sekcijas un tika apÅ”aubÄ«ta daiļamatu sekcijas kÄ atseviŔķas nodaļas pastÄvÄÅ”anas nepiecieÅ”amÄ«ba. PÄrtikas un baudvielu sekcija tika nodibinÄta tikai 1939. gada 21. augustÄ, divus gadus pÄc biedrÄ«bas reorganizÄcijas. BiedrÄ«bÄ darbojÄs arÄ« MÅ«rnieku, Celtnieku, Ädu apstrÄdÄÅ”anas, Koku apstrÄdÄÅ”anas, MetÄla apstrÄdÄÅ”anas, Tekstilamatu sekcijas, kas sevÄ« ietvÄra daudz un dažÄdas profesijas un amatus. 1939. gada augustÄ tika pieÅemts paÅ”valdÄ«bu likums, kas paredzÄja paÅ”valdÄ«bu domÄ kÄ jaunu orgÄnu izveidot pilsÄtas padomi, kas sastÄvÄtu no kameru pÄrstÄvjiem. Valdei bija jÄizvirza 9 pÄrstÄvji dalÄ«bai padomÄ. Å Äds solis visdrÄ«zÄk tika darÄ«ts, lai veicinÄtu vÄl lielÄku kontroli, kÄ arÄ« kameru politisko ietekmi uz paÅ”valdÄ«bu lÄmumiem, kaut gan arÄ« paÅ”valdÄ«bas paÅ”as UlmaÅa režīma laikÄ tika sastÄdÄ«tas ne demokrÄtiski, bet autoritÄri. KatrÄ gadÄ«jumÄ Amatnieku biedrÄ«bas darbÄ«bu Å”ie apstÄkļi bÅ«tiski neietekmÄja.
SvarÄ«gÄkos lÄmumus biedrÄ«bÄ pieÅÄma valde, kas iecÄla priekÅ”sÄdÄtÄju, mantzini un sekciju vecÄkos. TÄs priekÅ”sÄdÄtÄjs bija daiļkrÄsotÄju amata meistars JÄnis ZiediÅÅ” (1896 ā 1980). BiedrÄ«bas valde noteica, kurÅ” amata meistars ir tiesÄ«gs vÄrtÄt zeļļus, par to informÄjot Latvijas AmatniecÄ«bas kameru. Viena no biedrÄ«bas biedru atbalsta funkcijÄm, bija naudas aizdevumi biedriem. Tas gan notika izÅÄmuma gadÄ«jumos, un valde attiecÄ«gi lÄma par pieŔķiramÄs summas apmÄru. 1939. gadÄ KalÄjs ValfrÄds KalniÅÅ” saÅÄma 200 latu aizdevumu āamata rÄ«ku papildinÄÅ”anaiā. Valde arÄ« uzklausÄ«ja sÅ«dzÄ«bas par biedru iespÄjamu nekvalitatÄ«vu darbu. PiemÄram, Baltijas lauksaimnieku biedrÄ«bas vadÄ«tÄjs Hermanis EndzeliÅÅ” sÅ«dzÄjÄs par mÅ«rnieku Hermani EglÄ«ti, kurÅ” it kÄ lauksaimniecÄ«bas maŔīnu koplietoÅ”anas punktÄ Stacijas ielÄ 36 esot veicis nekvalitatÄ«vu darbu un atsakÄs kļūdu izlabot. Å Ädus jautÄjumus vispirms nodeva izskatÄ«Å”anai attiecÄ«gÄ sekcijÄ, kas konkrÄtajÄ gadÄ«jumÄ bija MÅ«rniecÄ«bas sekcija. BiedrÄ«bas valde pÄc FinanÅ”u ministrijas rÄ«kojuma arÄ« apsekoja savas sekcijas, pÄrbaudot uzÅÄmumu Ä«paÅ”nieku meistara diplomus un/vai āamatnieku kartesā.
Valmieras daiÄ·rÄsotÄja amata meistars JÄnis ZiediÅÅ” (1896.g. 8. dec. ā 1980.g. maijs) foto H. Zemvalds.Valmieras amtnieku biedrÄ«bas valde. PirmajÄ rindÄ no kreisÄs kurpnieks Hermanis Miezis, zeltkalis JÄnis Teteris, daiļkrÄsotÄjs JÄnis ZiediÅÅ”, maiznieks JÄnis Eiduks un skursteÅslaucÄ«tÄjs Aleksis Johansons. Foto: V. Vekteris.
Satraukums par a/s āBekona Eksportsā Valmieras fabrikas produkciju
Jaunais gads sÄcies ar vÄlmi atgÄdinÄt par saimniekoÅ”anu Valmieras pagÄtnÄ. 20.gs. 20. gadu beigÄs darbu uzsÄka Valmieras Eksportkautuve. 30. gados rÅ«pniecÄ«bas kompleksÄ strÄdÄjoÅ”Äs a/s Bekona Eksports Valmieras fabrikas vÄsture kÄdu laiku nav bijusi Valmieras muzeja pÄtnieku redzeslokÄ. (Par Valmieras kautuves un gaļas kombinÄta vÄsturi plaÅ”Äk lasiet Matildas Kravales rakstu LiesmÄ 2003. gada 5. decembrÄ«).
Å oreiz par kÄdu 1937. gada maijÄ tapuÅ”u ziÅojumu, kas atradies Latvijas NacionÄlÄ arhÄ«va FinanÅ”u ministrijas TirdzniecÄ«bas un RÅ«pniecÄ«bas departamenta dokumentos. TÄ saturs atspoguļo kÄdu nepatÄ«kamu starpgadÄ«jumu LondonÄ, kur uzturÄjÄs Latvijas lauksaimniecÄ«bas ataÅ”ejs EmÄ«ls Zelmenis (Zolmanis). StrÄdÄjot Latvijas Ärlietu dienestÄ no 1927. lÄ«dz 1939. gadam, viÅa pienÄkumos no 1931. gada ietilpa arÄ« Latvijas lauksaimniecÄ«bas jautÄjumu aizstÄvÄÅ”ana LondonÄ kÄ uzÅÄmuma ** Anglo ā Baltic Produce Company padomes priekÅ”sÄdÄtÄjam. Uz EmÄ«la ZelmeÅa ziÅojuma lieliem burtiem rakstÄ«ts KONFIDENCIÄLI, un tas 1937. gada 31. maijÄ no Ärlietu ministrijas pÄrsÅ«tÄ«ts gan ZemkopÄ«bas ministrijai, gan arÄ« tÄlÄk FinanÅ”u ministrijas TirdzniecÄ«bas departamentam.
Valmieras apvienotÄ amatnieku biedrÄ«ba ValmierÄ darbojÄs no 1917. gada lÄ«dz Otrajam pasaules karam. PÄc Latvijas AmatniecÄ«bas Kameras pieprasÄ«juma 1936. gadÄ tÄ tika reformÄta, bet darbÄ«bu turpinÄja. BiedrÄ«ba organizÄjÄs sekcijÄs, apvienojot radniecÄ«gus amatus. Savas pastÄvÄÅ”anas laikÄ amatnieku biedrÄ«ba apvienoja vairÄk nekÄ 300 biedru 55 amatos. Å oreiz apskatÄ«sim biedru sarakstu, kas datÄts ar 1939. gada 15. janvÄri un tajÄ uzrÄdÄ«ti 195 biedri. Lai izvÄrtÄtu kopainu, izmantoju 1919. un 1930. gada ājaunuzÅemto biedru sarakstusā, kas atspoguļo gan par biedru nodarboÅ”anos, gan dzÄ«ves vietu.
Valmieras apvienoto amatnieku biedrÄ«bas biedru skaits un izvietojums 1939. gadÄ pÄc dzÄ«ves vietas
PirmkÄrt, bÅ«tisks ir fakts, ka, lai arÄ« biedrÄ«bas nosaukumus nesa Valmieras vÄrdu, tajÄ stÄjÄs amatnieki arÄ« no apkÄrtÄjiem pagastiem. Tas izskaidrojams ar to, ka biedrÄ«bas bija atļauts dibinÄt paÅ”valdÄ«bÄs ar lielÄku iedzÄ«votÄju skaitu, respektÄ«vi, ValmierÄ. 20. gs. 30. gadu nogalÄ Valmieras amatnieku biedrÄ«bas biedru sarakstÄ uzskaitÄ«tÄs personas lielÄkoties dzÄ«voja ValmierÄ, bet neliela daļa biedru bija apkÄrtnes pagastos dzÄ«vojoÅ”ie (MatÄ«Å”os, RencÄnos, Kokmuižas pag., Dauguļu pag, JaunvÄles pag., Brenguļu pag., Burtnieku pag.). Protams, par amatniekiem, kas nebija nekur reÄ£istrÄti vai darbojÄs tÄ saucamajÄ āÄnas zonÄā, ziÅu trÅ«kst.
Tuvajos Austrumos piparotos medus cepumus pazÄ«st jau 5000 gadus. Ilgu laiku piparkÅ«kas bija pa kabatai tikai ļoti bagÄtiem cilvÄkiem. TÄs pazina faraonu galmos ÄÄ£iptÄ un sauca par medus rauÅ”iem.
Tie nebija parasti rauÅ”i. UzskatÄ«ja, ka tiem piemÄ«t Ä«paÅ”s spÄks ā tie spÄja atvairÄ«t dÄmonus, tos upurÄja dievÄ«bÄm, deva lÄ«dzi kapÄ kÄ ceļa maizi. ArÄ« Romas impÄrijÄ piparkÅ«kas ziedoja dievÄ«bÄm. Viena no Ŕī cepuma Ä«patnÄ«bÄm bija tai pievienotais ingvers, tÄpÄc tÄs sauc arÄ« par ingvera maizÄ«tÄm. Ingveru pazina arÄ« SenajÄ GrieÄ·ijÄ, paralÄli citÄm Ä«paŔībÄm tam piemita spÄja paildzinÄt Ädiena mūžu.
Valmiera 20.gs. sÄkumÄ - administratÄ«vÄs, saimnieciskÄs un kultÅ«ras dzÄ«ves centrs. ArÄ« Valmieras apriÅÄ·is, tolaik viens no lielÄkajiem Vidzemes guberÅÄ. Jau 1897. gada tautas skaitÄ«Å”anÄ valmierieÅ”u skaits pÄrsniedzis piecus tÅ«kstoÅ”us (5050). PÄc tautÄ«bÄm saskaitÄ«ti 76,5% latvieÅ”u, 11,9% vÄcieÅ”u, 6,5% krievu, neliels % ebreju, igauÅu un poļu. Gadsimtu mijÄ apriÅÄ·a pilsÄtÄ koncentrÄjuÅ”Äs dažÄdas paÅ”valdÄ«bu un valsts iestÄdes, kur augstÄkos posteÅus pÄrsvarÄ ieÅem krievu ierÄdÅi. TomÄr netrÅ«kst iestÄžu, kurÄs vadoÅ”ajos amatos joprojÄm vÄcieÅ”i. Nereti politiskajam lÄ«dzsvaram, amatos iecÄla abus. PiemÄram, par apriÅÄ·a policijas priekÅ”nieku V.A. Ignatjevu, bet par vecÄko palÄ«gu G.F. GÅ«tceitu. LÄ«dz 1889.g. te darbojÄs Vidzemes draudžu tiesa, zemnieku lietu komisÄra iecirknis, apriÅÄ·a cietuma komisija barona fon Engelhardta vadÄ«bÄ. VÄlÄk tÄm pievienojÄs miertiesa, pilsÄtas bÄriÅu tiesa, galvenÄ akcÄ«zes pÄrvalde, nodokļu inspekcija, apriÅÄ·a kara pÄrvalde, skolu inspektori u.c. Ka latvieÅ”i kļuvuÅ”i par ietekmÄ«gu politisko spÄku, ar kuru jÄrÄÄ·inÄs, liecinÄja 1906.g. notikuÅ”Äs pilsÄtas domes vÄlÄÅ”anas. No 24 domniekiem 18 latvieÅ”i, 5 vÄcieÅ”i.
JaunievÄlÄto domnieku kompetencÄ bÅ«tisku jautÄjumu risinÄÅ”ana: apbÅ«ves plÄnoÅ”ana, komunÄlÄ saimniecÄ«ba, sociÄlÄ palÄ«dzÄ«ba, sabiedriskÄs kÄrtÄ«bas nodroÅ”inÄÅ”ana. AttÄ«stoties vietÄjai rÅ«pniecÄ«bai, tiek modernizÄta komunÄlÄ saimniecÄ«ba, ierÄ«koti parki, uzlabota medicÄ«niskÄ aprÅ«pe. SÄkot ar 1906. gadu, kad par pilsÄtas galvu (mÄru - preciz. I.Z.) pirmo reizi iebalso latvieti Georgu Johanu Apini, un lÄ«dz pat 1914. gadam, Valmiera pamazÄm pÄrtop jaunÄ veidolÄ. Kļūst tÄ«rÄka, zaļÄka. Viens pÄc otra darbu uzsÄk lielÄki un mazÄki uzÅÄmumi un veikali, ielÄs valda rosÄ«ba. Uz dzÄ«vi Å”eit pÄrceļas tuvÄjo pagastu sÄ«kzemnieki, kalpi, lauku vÄ«ri un sievas. IztikÅ”ana dÄrga, tÄpÄc lÄtÄkas zemes un nama meklÄjumos jÄdodas viÅpus Gaujas. Pirms I Pasaules kara, 1911. gadÄ, pilsÄtnieku nu par kÄdu nieka tiesu mazÄk (4949), bet PÄrgaujÄ (KÄrlienÄ, Kauguru JaunpilsÄtÄ), kura administratÄ«vi piederÄ«ga netÄlajai Kaugurmuižai jeb Kaugershof, kÄrlÄnieÅ”u jau 1584 dvÄseļu!
LukstiÅu kapela, kas spÄlÄjusi lauku kÄzÄs un citos sarÄ«kojumos no 20. gs. 20. gadu vidus lÄ«dz 1934. gadam. AttÄlÄ redzamas vijoles, akordcÄ«tara un paÅ”darinÄts Äells.
19.gs beigas un 20. gs. pirmÄ puse LatvijÄ un VidzemÄ bija laiks, kad lielÄ skaitÄ izplatÄ«jÄs fabrikÄs ražoti mÅ«zikas instrumenti, modÄ nÄca fokstroti un Å”lÄgeris. Nav precÄ«zi nosakÄms, cik muzikantu bijis VidzemÄ, jo gandrÄ«z katrÄ mÄjÄ bija kÄds pirkts vai paÅ”darinÄts mÅ«zikas instruments, kÄds tautas spÄlmanis, kurÅ” prata kaut ko spÄlÄt. LokÄli mijiedarbojoties vecÄm ziÅÄ£Äm un tautas melodijÄm, veidojÄs Ä«patnÄjs tautas muzikantu repertuÄrs, kas saglabÄts un turpina dzÄ«vot arÄ« Å”odien.
Lauku muzikanti pÄrsvarÄ bija vÄ«rieÅ”i. VizuÄlÄs liecÄ«bas un atmiÅu stÄsti apstiprina, ka parasti kapelÄ bija 2 lÄ«dz 5 dalÄ«bnieki, kuri spÄlÄja kÄzÄs un citos godos. Sabiedriskos izrÄ«kojumos ā pÄc koncerta vai teÄtra izrÄdes, notika dejas. SpÄlÄja vietÄjais mÅ«zikas biedrÄ«bas vai brÄ«vprÄtÄ«go ugunsdzÄsÄju pÅ«tÄju orÄ·estris, vai kÄda stÄ«gu kapela. Par kapelas dvÄseli uzskatÄms vijolnieks, jo viÅÅ” uzdeva toni un spÄlÄja melodiju. Kapelas sastÄvÄ parasti bija vijole, cÄ«tara, base, arÄ« kÄds koka pÅ«Å”aminstruments, harmonikas jeb ermoÅikas (Å”is apzÄ«mÄjums vairÄk lietots tautas leksikÄ).
PilsÄtas centrÄ, viena no ielÄm, nosaukta arÄ« Georga ApiÅa vÄrdÄ. ValmierieÅ”iem Å”is uzvÄrds nav sveÅ”s, jo saistÄs ar vairÄku paaudžu piemiÅu par Å”o leÄ£endÄro personÄ«bu, Goda pilsoni, Dr. med. J. G. Apini (1859 - 1920). Savas dzÄ«ves laikÄ, atvÄlÄtajos seÅ”desmit, jo nepilns mÄnesis pietrÅ«ka lÄ«dz seÅ”desmit pirmajai dzimÅ”anas dienai, pilsÄtas labÄ paguvis izdarÄ«t tik daudz darbu, ka pietiktu pat divu cilvÄku mūžam. Pateicoties viÅa dÄsnajam finansiÄlajam atbalstam un izpratnei, kÄdai jÄkļūst apriÅÄ·a pilsÄtai Valmierai (Wolmar) - ar attÄ«stÄ«tu rÅ«pniecÄ«bu, modernizÄtu komunÄlo saimniecÄ«bu, parkiem, skolÄm, pieejamu medicÄ«nisko aprÅ«pi, arÄ« vÄl tagad, pÄc gadsimta, varam redzÄt un lietot atstÄto mantojumu: slimnÄ«cu, mÅ«sdienÄs tur izvietojies veselÄ«bas centrs Bastions un populÄrÄ kafejnÄ«ca - bistro ar tÄdu pat nosaukumu, kÄdreizÄjo meiteÅu Ä£imnÄziju, kur nu jau mÄjvietu radis jaunatnes centrs Vinda, un, protams, joprojÄm vidzemnieku iecienÄ«tais VecpuiÅ”u parks, kuram nupat nosvinÄjÄm pirmos 100! ZÄ«mÄ«gi, ka viens no kÄdreizÄjÄ pilsÄtas galvas (mÄra) iecienÄ«tÄkajiem teicieniem esot bijis: āLai nepiekÅ«stam labu darÄ«dami, un, ko esi atzinis par labu, to labÄk dari Å”odien nekÄ rÄ«tā. Bet, vai zinÄt, kur meklÄjamas saknes mecenÄta ApiÅa dzimtai un kÄpÄc visu laiku zinÄmÄkais vecpuisis nolÄmis veltÄ«t savu dzÄ«vi āmūža draugam - Valmieras pilsÄtaiā?
Lielinieku posta darbi. Skats uz RÄ«gas ielas sÄkumu. Redzams saÅ”autais Sv. SÄ«maÅa baznÄ«cas tornis 1919. g. 26. maijÄ.
Daudzu gadsimtu ilgajÄ vÄsturÄ Valmiera atradusies dažÄdu kara kungu rokÄs. PÄc 1. Pasaules kara beigÄm, sabrÅ«kot milzÄ«gajai Krievijas impÄrijai, vairÄkas no kÄdreizÄjÄm Baltijas guberÅÄm izveidoja neatkarÄ«gas republikas. 1918. gada 18. novembrÄ« arÄ« RÄ«gÄ tika proklamÄta jaunÄ Latvijas valsts.
Saspriegojoties politiskajai situÄcijai kļuva skaidrs, ka bez sÄ«vas cÄ«Åas komunisti, kas bija kļuvuÅ”i par jaunÄs varas nesÄjiem nu jau Padomju KrievijÄ, - tik viegli bijuÅ”Äs teritorijas neatdosā¦ StuÄkas jeb lielinieku režīma pastÄvÄÅ”anas piecos mÄneÅ”os ValmierÄ un Valmieras apriÅÄ·Ä« (no decembra lÄ«dz 1919. gada maija beigÄm) tika Ä«stenoti vÄrienÄ«gi revolucionÄri pÄrkÄrtojumi: atsavinÄtas vÄcu muižnieku zemes un muižas, nacionalizÄti lielÄkie rÅ«pniecÄ«bas un tirdzniecÄ«bas uzÅÄmumi, turÄ«gÄko pilsoÅu mÄjas un pat dzÄ«vokļi, kurus ālÄ«dz ar mÄbelÄm nodeva strÄdniekiemā, u.t.t. CitÄdi domÄjoÅ”os, padomju (lielinieku) vara uzskatÄ«ja par tautas ienaidniekiem, tos arestÄjot, piespriežot lielus naudas sodus vai pat piemÄrojot augstÄko soda mÄru ā noÅ”auÅ”anu kÄ kontrrevolucionÄriem (pretÄji noskaÅotiem ā preciz. I.Z.) vai spekulantiem. NetÄlu no Valmieras, pie mÄcÄ«tÄjmuižas, izveidoja koncentrÄcijas nometni, tÄ saucamo TÄ«Ä£erdÄrzu , kurÄ ieslodzÄ«tos gaidÄ«ja baiss liktenis. Pat tie, kas vÄl nesen simpatizÄja marksisma idejÄm, arvien skaudrÄk izjuta reÄlo Ä«stenÄ«bu, kas sevÄ« ietvÄra ne vien pÄrtikas normÄÅ”anu, produktu cenu strauju pieaugumu, bet arÄ« uzspiestu, sveÅ”u ideoloÄ£iju, fizisko teroru un bezierunu pakļauÅ”anos. Vairums pilsÄtnieku un laucinieku, izÅemot pÄrsimts kreisi noskaÅotos - buržuÄzijas kÄ Å”Ä·iras ā nÄ«dÄjus, uz sevis, ar savu Ädu un maku, izbaudÄ«ja kļūdaino tautsaimniecÄ«bas politiku un dzÄ«vi baiļu ÄnÄā¦ TÄpÄc, ar vairÄku dienu kavÄÅ”anos uzzinot vÄstis, ka ā22. maijÄ vÄcu un latvieÅ”u spÄki atbrÄ«vojuÅ”i RÄ«gu, padomju armijas vienÄ«bas atkÄpjas visÄ frontÄ, neizrÄdot nopietnu pretestÄ«buā, atlika vien gaidÄ«t, - cik Ä«sÄ laikÄ uzvarÄtÄji iesoļos arÄ« mÅ«su pilsÄtÄ. Un, patiesi, tikai Äetras dienas vÄlÄk, ienÄkot Igaunijas nacionÄlajai armijai un pulkveža JorÄ£a ZemitÄna vadÄ«tajai Ziemeļlatvijas brigÄdei, beidzot tiek padzÄ«ti tik ļoti nÄ«stie ānÄkotnes cÄlÄjiā!
Pirms septiÅdesmit Äetriem gadiem (1930.), LatvijÄ pirmoreiz rÄ«koja Meža dienas. TajÄs, lÄ«dz pat 1940. gadam, ļoti aktÄ«vi darbojÄs jaunatnes un, it Ä«paÅ”i, meža audzÄÅ”anas pulciÅi skolÄs. IkgadÄjos zaļajos pasÄkumos iesaistÄ«jÄs arÄ« pieauguÅ”ie, gan pilsÄtnieki, gan lauku ļaudis. ToreizÄjais Mežu Departaments Å”iem audzinoÅ”ajiem pasÄkumiem atvÄlÄja ne vien lÄ«dzekļus un stÄdÄmo materiÄlu, bet arÄ« norÄ«koja konsultÄciju sniegÅ”anai uz vietÄm speciÄlistus un mežziÅus. Nu meža dienu tradÄ«cijas atjaunotas. ArÄ« Å”ajÄ, 2014. gada pavasarÄ«, mÅ«su pilsÄta kļūs skaistÄka un zaļÄka: Brenguļu ielÄ tiks iestÄdÄ«tas 49 liepas. RÄ«gas ielÄ posmÄ no Ausekļa ielas lÄ«dz KocÄnu kapiem ā 40 ozoli. MatÄ«Å”u Å”osejas labajÄ pusÄ - 30 sarkanos ozolus. RaiÅa ielas dažÄdos posmos bÄ«stamo koku vietÄ paredzÄts iestÄdÄ«t 22 sarkanos ozolus, BeÄtes ielas dažÄdos posmos 30 Holandes liepas. TrÄ«s dažÄdu ŔķirÅu kļavas rotÄs Gaujas krasta nogÄzi pie Plostnieku ielas kÄpnÄm. Dzirnavu ezeriÅa apstÄdÄ«jumus papildinÄs ar divÄm kalnu kļavÄm. Pie paÅ”valdÄ«bas Äkas augoÅ”o kastani aizstÄs ar kļavu. Bet, vai zinÄm, kur meklÄjamas Meža dienas agrÄk?
No vÄstures
Meža svÄtku (ZaļÄs dienas) tradÄ«ciju aizsÄkums meklÄjams AmerikÄ, Nebraskas Å”tatÄ. Tur savulaik izcirsti visi meži, ācaur ko upes izkalta un nebija pieejamas kuÄ£oÅ”anai. LabÄ«bas augi cieta no sausuma, lÄ«dz pÄdÄ«gi iestÄjÄs pilnÄ«ga neraža. Atceroties vietÄjo iedzÄ«votÄju indiÄÅu paražu, pie katra bÄrna dzimÅ”anas stÄdÄ«t vienu koku, arÄ« Nebraskas Å”tata iedzÄ«votÄji Å”o paradumu atjaunoja, iesaistot darbÄ arÄ« bÄrnus. Skolu likums noteica dienu, kurÄ skolu jaunatnei jÄstÄda koki. 15 gadu laikÄ Å”tata jaunatne iedÄstÄ«ja un apkopa 355 miljonu koku. AgrÄk neauglÄ«gie tuksneÅ”i pÄrvÄrtÄs zaļojoÅ”Äs birzÄ«s, ceļmalÄs ziedÄja augļu koki, upÄs cÄlÄs Å«dens, pieÅÄmÄs lauku ražas. No Nebraskas koku dÄstÄ«Å”ana pÄrgÄja uz citiem Amerikas Å”tatiem un Eiropas valstÄ«mā (Retelis P. Jaunatnes meža audzÄÅ”anas pulciÅi. RÄ«ga: Mežu Departamenta izdevums, 1930.). LatvijÄ, protams, situÄcija ne tuvu nebija tik dramatiska, taÄu pieaugoÅ”ais koku eksports un mežu izcirÅ”ana kaut kontrolÄtos apmÄros, rosinÄja domÄt par meža resursu atjaunoÅ”anu. Lai iesaistÄ«tu plaÅ”Äkas iedzÄ«votÄju aprindas, pÄc Latvijas Mežkopju savienÄ«bas iniciatÄ«vas kopÅ” 1930. gada pavasara tika organizÄtas meža dienas arÄ« LatvijÄ. Par to iespÄjami plaÅ”Äku norisi rÅ«pÄjÄs CentrÄlÄ meža dienu komiteja. Atbalstu sniedza arÄ« Meža zinÄtnieku biedrÄ«ba, studÄjoÅ”o mežkopju biedrÄ«ba Å alkone un vÄl citas. Pagastos un pilsÄtÄs dibinÄja meža dienu komitejas. 1930. gada meža dienÄs piedalÄ«jÄs ap 20 000,1934. gadÄ ā 67 000, bet pÄdÄjÄs (1940.), pateicoties aktÄ«vai propagandai un valdÄ«bas lÄ«dzdalÄ«bai, - vairÄk kÄ ceturtdaļmiljona cilvÄku! ApmežoÅ”anas vajadzÄ«bÄm ierÄ«koja ap 36 ha lielu koku stÄdu audzÄtavu. Mežu departamenta pÄrziÅÄ atradÄs 1929. gadÄ izveidotais Meža kultÅ«ru fonds.
PagaidÄm nav izpÄtÄ«ta skaÅuplaÅ”u vÄsture LatvijÄ. Raksta autora mÄrÄ·is ir sniegt nelielu vispÄrÄ«gu priekÅ”statu par skaÅuplaÅ”u un gramofonu preÄu tirdzniecÄ«bu ValmierÄ, galvenokÄrt balstoties uz reklÄmÄm, kas publicÄtas ValmierietÄ« laikÄ no 1929. lÄ«dz 1940. gadam.
Pirms OtrÄ pasaules kara liela loma sabiedrÄ«bas izklaidÄ bija lauku kapelÄm un arÄ« mÄjas muzicÄÅ”anai, bet aizvien plaÅ”Äku popularitÄti iemantoja mÅ«zikas atskaÅotÄji. SkaÅuplates un gramofonus dÄvÄja par mÅ«zikas instrumentiem, ko parasti tirgoja muzikÄliju veikalos kopÄ arÄ« klavierÄm, vijolÄm, mandolÄ«nÄm, harmonijÄm un citiem instrumentiem. PircÄjus interesÄja dziesmu notis, jo tÄs bija salÄ«dzinoÅ”i lÄtas un izmantojamas muzicÄÅ”anai mÄjÄs, turpretÄ«, lai atskaÅotu skaÅuplates, bija vajadzÄ«gs gramofons, regulÄri jÄmaina adatiÅas, nemaz nerunÄjot par to, ka skaÅuplates Ätri nolietojÄs. Var uzskatÄ«t, ka mÅ«zikas bizness ValmierÄ nebija Ä«paÅ”i vÄrienÄ«gs, tÄpÄc bieži reklÄmÄs redzamais preÄu piedÄvÄjums ir plaÅ”Äks, tostarp arÄ« apsveikumu kartiÅas, bÄrnu rotaļlietas un kalendÄri. Interesanti, ka tolaik izplatÄ«ta prakse bija tirgot vienkopus dažÄdas mehÄniskas ierÄ«ces ā velosipÄdus, bÄrnu ratiÅus, Å”ujmaŔīnas un citas lietas. AtŔķirÄ«bÄ no mÅ«sdienu izpratnes par mÅ«zikas atskaÅotÄju un citu elektropreÄu nesaraujamo saikni ar radio aparÄtiem, 30. gados tos ne vienmÄr uzskatÄ«ja par lÄ«dzvÄrtÄ«giem un bieži vien tirgoja atseviŔķi. Radio jau tolaik bija elektriska ierÄ«ce, kas darbojÄs arÄ« uz baterijÄm vai akumulatora, bet gramofons jeb patafons sÄkotnÄji bija tikai mehÄnisks. Elektromotorus gramofonos plaÅ”Äk sÄka izmantot tikai 20.gs. 30. gadu otrajÄ pusÄ, kad traktieri, veikali un restorÄni, apmeklÄtÄju piesaistÄ«Å”anai, reklÄmÄs piezÄ«mÄja, ka viÅu iestÄdÄ tiek atskaÅota gramofonu mÅ«zika. Protams, ne vienmÄr arÄ« gramofonus tirgoja vienkopus ar skaÅuplatÄm. TomÄr, spriežot pÄc ziÅÄm ValmierietÄ«, jÄdomÄ, ka dažos veikalos varÄja sastapt gan skaÅuplates, gan gramofonus, gan arÄ« Valsts elektrotehniskÄs fabrikas ražotos radio aparÄtus.
Nedaudz par skaÅuplaÅ”u atskaÅotÄjiem. 20., 30. gadu praksÄ, gan mÅ«sdienu leksikÄ bieži lietotie vÄrdi gramofons un patafons apzÄ«mÄ vienu ierÄ«ci dažÄdos izskatos. No Tomasa Edisona 1877. gadÄ izgudrotÄ cilindrveida fonogrÄfa pamazÄm atteicÄs par labu gramofonam un 19./20.gs. mijÄ notika pÄreja vÄcu izcelsmes izgudrotÄja EmÄ«la BerlÄ«nera ieviestajÄm plakanÄm, divpusÄjÄm skaÅuplatÄm. VÄrds āgramofonsā (grieÄ·u val. gramma (pieraksts) un phonÄ (skaÅa)) bieži saistÄs arÄ« ar populÄru Angļu gramofonu preÄu ražoÅ”anas uzÅÄmumu Gramophon Company . Gramofona darbÄ«bu raksturo membrÄna, kas uztver adatas svÄrstÄ«bas, kas rodas, tai pÄrvietojoties pa rotÄjoÅ”as skaÅuplates spirÄlveida rieviÅu. IzstarotÄs akustiskÄs svÄrstÄ«bas pastiprina speciÄla taure. Patafons ir 20.gs. 1. pusÄ lietots nedaudz mazÄks, pÄrnÄsÄjams mehÄnisks gramofons, bet bez taures. VÄrdu patafons aizguva no franÄu skaÅu ierakstu un gramofonu ražotÄja Pathe . Ne tikai RietumeiropÄ, bet arÄ« LatvijÄ pÄrnÄsÄjamo jeb t.s. kofera patafonu imports un tirdzniecÄ«ba uzplauka 20.gs. 20. gados. PiemÄram, 1929. gadÄ vien LatvijÄ importÄja gramofonus 104 294 latu vÄrtÄ«bÄ, bet skaÅuplates 418 127 latu vÄrtÄ«bÄ. Gramofonu galvenÄs eksportÄtÄjvalstis EiropÄ bija LielbritÄnija, VÄcija, arÄ« DÄnija, bet skaÅuplates LatvijÄ importÄja galvenokÄrt no VÄcijas un LielbritÄnijas. SabiedrÄ«bÄ valdÄ«ja uzskats, ka radiofona popularitÄte izkonkurÄs skaÅuplaÅ”u mÅ«ziku. Katru mÄnesi, maksÄjot nelielu abonenta maksu, radio varÄja klausÄ«ties visu laiku, turpretÄ« skaÅuplatÄ bija tikai 2 dziesmas. Bet Å”ajÄ gadÄ«jumÄ izŔķiroÅ”ais vÄrds bija gaume. SkaÅuplates ļÄva cilvÄkiem klausÄ«ties to, ko tie gribÄja un kad gribÄja. Radiofona programmÄ bija daudz klasiskÄs un profesionÄlÄs mÅ«zikas, tautas mÅ«zikas apdares, bet Å”lÄgeris netika atbalstÄ«ts. TajÄ paÅ”Ä laikÄ patafonu varÄja vienmÄr paÅemt lÄ«dzi atpÅ«tÄ zaļumos, lai atpÅ«tÄ pie ezera vai izbraukumÄ ar laivu fonÄ skanÄtu sev tÄ«kama mÅ«zika.
2013. gada vasarÄ, precÄ«zÄk, augusta sÄkumÄ, nezinÄms labvÄlis atstÄjis man adresÄtu aploksni. Bez norÄdes, kur un pie kÄ sÅ«tÄ«juma saturs lÄ«dz Å”im glabÄjies. Atverot, atrodu kopÄtas skolÄnu burtnÄ«cas lapas ar kÄdreizÄjÄs valmierietes Apolonijas GrÄ«vnieces atmiÅÄm par Valmieru no 1921. lÄ«dz 1934. gadam. Uz titullapas, pÄc gandrÄ«z izdzisuÅ”iem uzraksta, top skaidrs, ka vismaz viens no trim eksemplÄriem savulaik nosÅ«tÄ«ts KultÅ«ras fondam. VÄl uz vÄka, domÄjams, paÅ”as vÄstures iemūžinÄtÄjas rokrakstÄ - vÄrds, uzvÄrds un dzÄ«ves vieta PļaviÅÄs. NeatbildÄts gan paliek jautÄjums, kÄdi dzÄ«ves ceļi aizveduÅ”i vÄstÄ«juma autori tik tÄlu prom no bÄrnÄ«bas un jaunÄ«bas pilsÄtas? MÄdz teikt ā cilvÄks atklÄjas sÄ«kumos un detaļÄs. Par savulaik pavadÄ«tajiem skolas gadiem vidusskolÄ, gleznaino Gaujas apkÄrtni, skolotÄjiem un veikalniekiem, populÄrÄkajiem valmierieÅ”iem, ar humoru stÄstÄ«s savÄs atmiÅÄs visi trÄ«s: Apolonija GrÄ«vniece, zemes mÄrnieka Valda LesiÅa dÄls Knuts un Ä£imnÄzists Miervaldis BÄrziÅÅ”. Un vÄl. 2014. gadÄ, diviem no rakstÄ pieminÄtajiem zÄ«mÄ«gas atceres gadskÄrtas. GrÄfam MiÄ·elim AmÄlijas dÄlam Vanagam, Å anas biedrÄ«bas virsaitim (Ä«stajÄ vÄrdÄ KÄrlim KonrÄdam,1889-1972), JÄÅa DÅ«Åa grÄmatniecÄ«bas uzÅÄmuma darbiniekam ā 125, bet Knutam LesiÅam ā 105 gadi. PieminÄsim!
SvÄtku noskaÅÄ aizritÄjusi proklamÄÅ”anas atceres nedÄļa, kuras laikÄ pieminÄjÄm tos, kuri savulaik bijuÅ”i klÄt tÄs izveidÄ pirms deviÅdesmit pieciem gadiem. GandrÄ«z neticami, bet tÄ tolaik pastÄvÄja vien dažu desmitu patriotu izlÄmÄ«bÄ un redzÄjumÄ par vienotu teritoriju, brÄ«vu no vÄcu un lielinieku karaspÄka. JaunÄ valdÄ«ba darbojÄs Pagaidu valdÄ«bas statusÄ. IespÄju formÄt nacionÄlo armiju nÄcÄs meklÄt Ärpus Latvijas. 1919. gadÄ simtiem vÄ«ru devÄs cÄ«ÅÄ par jauno valsti. Dramatisma pilns aizritÄs oktobris, pienÄks novembris. IzŔķiroÅ”ajÄs cÄ«ÅÄs pret Bermonta ā Avalova karaspÄku piedalÄ«jÄs arÄ« mÅ«su novadnieks, Valmieras pagastÄ dzimuÅ”ais BrÄ«vÄ«bas cÄ«Åu dalÄ«bnieks, pirmais Latvijas armijas virspavÄlnieks, LÄÄplÄÅ”a kara ordeÅa kavalieris DÄvids SÄ«mansons (DÄvis Simonsons; 1859-1933).
Pedagogs, latvieÅ”u profesionÄlÄs mÅ«zikas pamatlicÄjs JÄnis Cimze (1814-1881). Foto 1870. to g. sÄk.
JÄnis Cimze dzimis 1814. gada 3. jÅ«lijÄ (pÄc vecÄ stila 21. jÅ«nijÄ) CÄsu apriÅÄ·a Raunas draudzes Cimzes pusmuižÄ, no kuras tad arÄ« cÄlies uzvÄrds. ZÄna tÄvs muižas vagars. VecÄki savas astoÅas atvases, no kurÄm JÄnis ā vecÄkais, audzinÄja stingri, kristÄ«gÄs ticÄ«bas un dievbijÄ«bas garÄ. Ar vecÄkiem, apmeklÄjot brÄļu draudzes sapulces, puisÄns izprot, ka ātÄ kunga bijÄÅ”ana ir visas gudrÄ«bas iesÄkumsā. Å eit, brÄļu draudžu saietos, pirmÄ saskarsme ar mÅ«ziku, jo vÄlÄk dzirdÄtÄs melodijas izspÄlÄ mÄjÄs uz ÄrÄ£elÄ«tÄm. LÄ«dz ko prasme rokÄ, tÄ ar JÄÅa muzikÄlo pavadÄ«jumu sÄkas ik lÅ«gÅ”ana un dziedÄÅ”ana ne vien paÅ”u mÄjÄs, bet arÄ« saieÅ”anas reizÄs. LasÄ«t, rakstÄ«t un galvas gabalus izteiksmÄ«gi skandÄt mÄca mÄte Anna. Pie izslavÄtÄ JÄÅa GaiÄ·a, vietÄjÄ draudzes skolotÄja, apguva vÄcu valodu, kas pavÄra ceļu uz paÅ”izglÄ«tÄ«bu, ko JÄnis centÄ«gs un zinÄtkÄrs bÅ«dams, papildinÄs arÄ« vÄlÄkajos dzÄ«ves gados. IevÄrodams audzÄkÅa apdÄvinÄtÄ«bu un nerimtÄ«go vÄlmi mÄcÄ«ties, GaiÄ·is ieteic JÄni ālaist skolotiesā. DzÄ«ves nogalÄ, Cimze rakstÄ«s, ka āne uz sevis paÅ”a, bet uz vecÄku vÄlÄÅ”anos esmu palicis par skolmeistaruā. Draudzes skolu jaunais censonis pabeidz 16 gadu vecumÄ ar izcilÄm sekmÄm. PÄc tÄs beigÅ”anas, sÄk strÄdÄt par mÄjskolotÄju Rozes muižÄ, netÄlu no Raunas, tad SmiltenÄ, vara kalÄja LukaÅ”Ävica Ä£imenÄ. Tur ilgi nepaliek, aiziet, jo neapmierina ne alga, ne sadzÄ«ves apstÄkļiā¦Viss mainÄs 1833. gada vasarÄ, kad deviÅpadsmitgadÄ«gais jauneklis iztur konkursu uz Valmieras draudzes skolotÄja vietu. Tik jaunam bÅ«t par skolotÄju pilsÄtas draudzes skolÄ ā apliecinÄjums JÄÅa mÄrÄ·tiecÄ«bai!
Goda vÄ«rs. Valmieras draudzes mÄcÄ«tÄjs Ferdinands Valters, 1850. tie g.
Varam lepoties ne vien ar savas pilsÄtas, bet arÄ« ar kÄdreizÄjÄ Valmieras apriÅÄ·a vÄsturi, jo tas jau 19. gadsimtÄ kļuva par latvieÅ”u dziesmu svÄtku un teÄtra Ŕūpuli: 1818. gada vasarÄ Dikļu muiÅ¾Ä notikusi pirmÄ latvieÅ”u teÄtra izrÄde, bet gandrÄ«z pÄc pusgadsimta, 1864. gada 21. jÅ«nijÄ Dikļu draudzes mÄcÄ«tÄjs J. Neikens (1826-1868) sarÄ«ko dziesmu svÄtkus. KlausÄ«tÄjus priecÄja seÅ”u apkÄrtÄjo draudžu vÄ«ru kori. PÄc J. Neikena ierosmes 1865. gada vasarÄ dziesmu diena ieskandÄta BauÅu muižas parkÄ. SkatÄ«tÄju salasÄ«jies pulka, ap 3000, bet dziesmas vien dažas latviskiā¦ Tam arÄ« skaidrojums. Koru repertuÄrs pamatÄ vÄcu mÄlÄ. SituÄcija mainÄs lÄ«dz ar latvieÅ”u koru dziesmu krÄjuma āDziesmu rotaā (1872.) iznÄkÅ”anu. TÄ kÄrtotÄjs JÄnis Cimze (1814-1891). Tautasdziesmu melodiju vÄcÄjs un apdarinÄtÄjs, pedagogs. Vidzemes draudzes skolotÄju seminÄru ValmierÄ un ValkÄ (1839.-1849.; 1849.-1881) vadÄ«tÄjs; mazÄk zinÄms, ka tieÅ”i Cimze veicinÄjis kora dziedÄÅ”anas veidu a cappella (Cappella no itÄļu valodas ā dziedÄjums tikai balsÄ«m, bez instrumentÄlÄ pavadÄ«juma) veida izkopÅ”anu.
NÄkoÅ”Ä mÄcÄ«tÄja vecÄki - JÄkabs un Liene Pavasari, 1880.
Turpinot iepazÄ«stinÄt, JÅ«s, ar kÄdreizÄjo Valmieras mÄcÄ«tÄju dzÄ«vesstÄstiem, Å”oreiz par reliÄ£isko darbinieku Eduardu Pavasaru (1861-1931). Ak, pavasar, ak, pavasarā¦ tik rotaļīgas rindas veltÄm uzvÄrda nesÄjam, kura atnÄkÅ”anu gaidÄm katru gadu pÄc garÄs ziemas. Un, tomÄr, ko zinÄm par PavasarÄ«ti kÄ viÅu dÄvÄjuÅ”i valmierieÅ”i?
Valmieras ā Valmiermuižas draudzes mÄcÄ«tÄjs un vÄlÄkais Latvijas brÄ«vvalsts IzglÄ«tÄ«bas ministrs KÄrlis VoldemÄrs Beldavs (Kahrl Woldemar Beldaus) pasaulÄ nÄcis 1868. gada rudenÄ«, 2. oktobrÄ« jeb 14. oktobrÄ« pÄc jaunÄ stila. TÄvs Fricis, toreizÄjais Rosbeku (Rosenbeck; mÅ«sdienÄs Rozula) muižas arendators (rentnieks ā preciz.). MÄtes Ilzes mudinÄts, zÄns, pÄc vietÄjÄs draudzes skoliÅas beigÅ”anas, apmeklÄjis Limbažu apriÅÄ·a skolu. MÄcÄ«bas padevuÅ”Äs labi un tÄlÄkais ceļŔ vedis jau uz lielo RÄ«gu, kur izturÄjis iestÄjeksÄmenus guberÅas Ä£imnÄzijÄ. PÄc tÄs beigÅ”anas, uzsÄcis studijas kaimiÅzemes Igaunijas Alma mater (universitÄtÄ) TÄrbatÄ, TeoloÄ£ijas fakultÄtÄ 1891. gadÄ. Lai apgÅ«tu izvÄlÄtÄ aroda iemaÅas, 1892. gadÄ kÄ palÄ«gmÄcÄ«tÄjam jÄkalpo prakses vietÄ OpekalnÄ. Jaunais censonis apliecina sevi gan kÄ spÄjÄ«gu oratoru, gan sprediÄ·u teicÄju, raksturÄ rÄmu un nosvÄrtu. PÄc sekmÄ«gi nokÄrtotajiem konsistorijas eksÄmeniem, 1895. gada 22. septembrÄ« RÄ«gÄ, SvÄtÄ JÄkaba baznÄ«cÄ tiek ordinÄts par mÄcÄ«tÄju.
Pieminot. 1934. g. atklÄja pieminekli 1802. g. Kauguru nemieros krituÅ”ajiem zemniekiem. Piecus gadus vÄlÄk, (1939.) ā pavasarÄ«, 21. maijÄ ā svinÄ«gi iesvÄtÄ«ja atklÄto piemiÅas plÄksni KaugurvÄrÄ«.
IemūžinÄti vÄsturÄ
Braucot vai ceļu mÄrojot kÄjÄm uz CÄsu pusi, gandrÄ«z paÅ”Ä ielas galÄ, agrÄkÄs Gaujas attekas malÄ, skatÄma norÄde uz 1802. gada Kauguru zemnieku nemieros krituÅ”o atdusas vietu. KÄ atgÄdinÄjumu vÄ«ru drosmei un varonÄ«bai, - tur esoÅ”o pieminekli savulaik atklÄja, pateicoties viena no nemieru dalÄ«bnieka tieÅ”Ä pÄcteÄa, kaugurieÅ”a, sabiedriskÄ darbinieka HermaÅa EnzeliÅa iniciatÄ«vai un finansiÄlajam atbalstam (1934.) Dažus gadus vÄlÄk pie pieminekļa novietoja piemiÅas plÄksni ar visu deviÅu krituÅ”o zemnieku vÄrdiem (1939.). Desmitais, mujÄnietis, paliks nezinÄms uz visiem laikiem. PagÄjuÅ”Ä gadsimta trÄ«sdesmitajos gados iestÄdÄ«ta bÄrzu aleja. Bet kÄda saistÄ«ba tagadÄjam PÄrgaujas vÄrdam ar senÄko nosaukumu KÄrliena? Kas bijuÅ”i Å”ie dumpÄ«gie vÄ«ri? Par ko cÄ«nÄ«jÄs un, kur meklÄjami viÅu dzimtas mÄjas?
Bez tilta neiztikt. Skats no Gaujas kalna, redzama StÄrÄ·a ligzdas (pa kreisi) apbÅ«ve. Tilta otrÄ galÄ muitnieka mÄja. Iespiedis un izdevis J. Sarkangalvis, ValmierÄ, 1904.
TÄ bijis
LÄ«dz pat 1866. gadam satiksmi pÄr Gauju, no tÄs lÄzenÄ krasta uz otru upes krastu, aiz kura tÅ«lÄ«t sÄkÄs pilsÄta, uzturÄja vienÄ«gi tÄ sauktais prÄmis jeb pÄrceltuve. MÅ«sdienÄs tik ierastÄ tilta ŔķÄrsoÅ”ana dažÄs minÅ«tÄs, vÄl gadus simt piecdesmit senÄk, prasÄ«jis daudz laika un pacietÄ«bas. PilsÄtniekus tas interesÄja mazÄk, tad tuvÄjo pagastu zemnieki ā kaugurieÅ”i, cempÄnieÅ”i, trikÄtieÅ”i, liepÄnieÅ”i un tÄlÄkie braucÄji, kas ceļu mÄroja uz CÄsÄ«m, Raunu vai Smilteni, kurnÄja un skaļi pauda savu neapmierinÄtÄ«bu:ā[..] seviŔķi grÅ«ti bijis aukstos pavasara, rudens un ziemas vakaros, kad pÄrcÄlÄjs, kas dzÄ«voja Kauguru pusÄ (PÄrgaujÄ), sala dÄļ uzturÄjÄs savÄ mÄjÄ. NÄcies daudzreiz ilgi kliegt, iekams prÄmnieks sadzirdÄjis un cÄlies pÄri.ā (H. EnzeliÅÅ”. Skati Valmieras pilsÄtas, draudzes un novada pagÄtnÄ. Valmiera, 1932.).
Pirmajos 70. 1926. gada foto. FotogrÄfs J. OÅ”e ValmierÄ.
Tuvojoties vasaras saulgriežiem un JÄÅu dienai, Å”oreiz par Ä«paÅ”Äm dzejas rindÄm no dzejoļa āÅ e, kur lÄ«go priežu mežiā¦ā, kas savulaik pÄrtopot par dziesmu, kļuvusi par Valmieras Ä«paÅ”o zÄ«molu. Par priežu mežiem dziedÄjÄm ne vien aizliegtajos JÄÅos pie ugunskuriem, bet arÄ« pasÄdÄÅ”anÄs mazÄkÄ draugu lokÄ padomju režīma gados. Visi kopÄ to dziedÄjÄm atmodas laika mÄ«tiÅos kÄ himnu TÄvzemei, pacilÄjoÅ”u un iedvesmojoÅ”u! Un, tomÄr, ko zinÄm par paÅ”u dzejnieku Rietekli jeb Ä«stajÄ vÄrdÄ JÅ«liju Eduardu Balodi (1856ā1940)?
No Gaujas puses. J. K. Broces zÄ«mÄtÄ (celta 1790.) ApriÅÄ·a skolas Äka 1791.g.
Ar RÄ«gas vÄrdu
Valmieras senÄkÄs un garÄkÄs ielas - RÄ«gas ielas nosaukuma izcelsme saistÄma gan ar viduslaiku RÄ«gas vÄrtiem, gan ar vÄlÄko RÄ«gas ā TÄrbatas pasta ceļu. CeļŔ pamazÄm pÄrtapa par ielu, kļūstot par Lielo ielu 18. ā 19. gadsimtÄ. Mainoties gadsimtiem un varÄm, mainÄ«jÄs ielas nosaukumi. LielÄ iela, GroĪ²e StraĪ²e yŠ»ŠøŃŠ° ŠŠ¾Š»ŃŃŠ°Ń, RÄ«gas iela, Rigasche StraĪ²e, yŠ»ŠøŃŠ° Š ŠøŠ¶ŃŠŗŠ°Ń. Padomju varas gados (1945.-1990.) ielai pieŔķīra revolÅ«cijas vadoÅa Vladimira Ä»eÅina vÄrdu (Ä»eÅina iela, yŠ»ŠøŃŠ° ŠŠµŠ½ŠøŠ½Š°).
NetÄlu no Valmieras, Kauguru pagasta MiÄkÄnÄ, 1873. gada ziemas viducÄ«, 22. februÄrÄ« (10. februÄrÄ« pÄc vecÄ stila) pasaulÄ nÄk JÄnis EndzelÄ«ns. Zemnieku dÄls, kam liktenis atvÄlÄs ne vien garu mūžu, bet arÄ« neparastu un piepildÄ«tu dzÄ«ves gÄjumu. ZinÄtnieks ar pasaules slavu. AkadÄmiÄ·is, profesors salÄ«dzinÄmÄ valodniecÄ«bÄ, doktors, PSRS ZinÄtÅu: akadÄmijas korespondÄtÄjloceklis (no 1929.g.), Latvijas PSR Nopelniem bagÄtais zinÄtnes darbinieks, Latvijas PSR Valsts prÄmijas un Ä»eÅina prÄmijas laureÄts. Apbalvots ar Ä»eÅina, Darba SarkanÄ Karoga, SarkanÄs Zvaigznes, vairÄkiem Ärzemju ordeÅiem un medaļÄm ā ar ÄehoslovÄkijas BaltÄs Lauvas ordeni, ar Minhenes VÄcu akadÄmijas Humbolta medaļu, Holandes ZinÄtÅu akadÄmijas medaļu u.c., daudzu Eiropas zinÄtÅu akadÄmiju korespondÄtÄj biedrs, goda doktors Upsalas universitÄtÄ ZviedrijÄ. ViÅam veltÄ«ti seÅ”i rakstu krÄjumi, no tiem trÄ«s LatvijÄ, viens LietuvÄ, viens ItÄlijÄ un ASV.
Ejot pa ZiloÅu ielu (nosaukums cÄlies no nocietinÄjuma - ZilÄ bastiona) nokļūstam kÄdreizÄjÄ RÄtes jeb RÄtsupÄ«tes ielejÄ, kas agrÄk kalpojusi kÄ dabÄ«gs ŔķÄrslis Valmieras aizsardzÄ«bai. ArÄ« mÅ«sdienÄs, ja palÄnina soli un apstÄjas ielas labajÄ pusÄ varam apskatÄ«t seno pilsÄtas valni, kreisajÄ ā uz upÄ«tes savulaik mÄkslÄ«gi izveidoto Dzirnavu ezeriÅu ar dambi. Nedaudz tÄlÄk, LÄÄplÄÅ”a ielas sÄkumÄ, kur tagad mÄjvietu radis L. Paegles Valsts drÄmas teÄtris, 17. gadsimtÄ izvietojÄs TÄrbatas bastions un TÄrbatas vÄrti. Retais, pat vÄl no gados vecÄkajiem valmierieÅ”iem, vairs atminas, ka te lÄ«dz pat 1937. gadam darbojÄs, bet 1939. gadÄ nojauktas DÄ«Ä·a dzirnavas.
TÄs gan nebija pirmÄs, kas celtas uz RÄtes upes: jau 1647. g. zviedru zemes kadastros minÄtas dzirnavas: ākuras sadzÄ«tie Å«deÅi lietoti pils un pilsÄtas nocietinÄjumu grÄvju pildÄ«Å”anai ar Å«deniā. Bet cik gadsimtos mÄrÄma Å”o jaunÄko dzirnavu vÄsture?
LatvieÅ”u/lietuvieÅ”u zintniecÄ«bas pÄta Laika, Visuma likumus, to spÄku plÅ«smu un IEMIESOÅ ANOS uz Zemes. TÄpÄc mums ir ļoti daudzi Laika cikli un sistÄmas.
32 cikls balstÄs uz Saturna (satura nesÄjs) ciklu un atkÄrtojÄs ik pÄc 32 gadiem. MÅ«su dzÄ«vesziÅÄ 32 cikls vienmÄr sÄkas 22. februÄrÄ« pÄc ArtÅ«ra kalendÄra (AK). Katram cikla gadam ir savs jÄdziens, kategorija.
Dubultais, laimīgais 2012. gads.
Avestas kalendÄrs arÄ« balstÄs uz Saturna ciklu, bet tibetieÅ”u Ä·Ä«nieÅ”u kalendÄram ir saistÄ«bÄ ar Jupitera ciklu (12 gadi). ArÄ« mums ir Jupitera cikls, ko saucam par MÄras, WaldMieras ciklu. Avestas ā seno indoeiropieÅ”u zoroastras mÄcÄ«bÄ JaunÄ gada cikls sÄkas 21. martÄ. TÄ saucamajÄ austrumu kalendÄrÄ katru gadu Å”is datums mazliet mainÄs, piemÄram; 2012. gads sÄksies 23. janvÄrÄ« un sauksies ā MelnÄ Å«dens PÅ«Ä·a gads.
Visi vÄl kopÄ. PÄc atvaļinÄÅ”anÄs no karadienesta M. Ozols ar piederÄ«gajiem āKalna ā EniÅosā, 1924. g.
NetÄlu no Valmieras, 1899. gadÄ, pirms LieldienÄm, 8. aprÄ«lÄ« Kauguru pagasta Kaln-EniÅa, agrÄkajÄs Bebra mÄjas, lauksaimnieka JÄÅa (1863 - 1933) un Annas (1864 - 1939) Ozolu Ä£imenÄ piedzimst ilgi gaidÄ«tais mantinieks MÄrtiÅÅ” Alberts. KristÄ«bÄs vecÄki zÄnam devuÅ”i ne vien stiprus vÄrdus, bet arÄ« tiem laikiem labu izglÄ«tÄ«bu. PirmÄs skolas gaitas uzsÄk Valmieras pilsÄtas skolÄ, kurÄ jau mÄcÄs mÄsa Zelma (1897.)
I. pasaules kara laikÄ, tÄpat kÄ daudzi viÅa vienaudži, mÄcÄ«bas pÄrtraucis. Vilina romantika un piedzÄ«vojumi. 1917. gada nogalÄ lÄ«dz ar daudziem citiem vidzemniekiem notic lielinieku (boļŔeviku) politikai un gatavs cÄ«nÄ«ties revolucionÄrÄs valsts vÄrdÄ. PiesakÄs SarkanajÄ armijÄ, vÄlÄk krÄ«t poļu gÅ«stÄ, pÄc tam atgriežas LatvijÄā¦
TieÅ”i tÄ, Reinis ir Andreja Kampes (vecÄkÄ) Ä£imenÄ 5. bÄrns, viÅa vÄktÄs gliemju un fosÄ«lo zivju kolekcijas joprojÄm glabÄ Dabas un LU muzeji.
Bet Priekuļos dzimuÅ”o DÄvida un KÄrļa Kampes (www.letonika.lv/groups/defaultā¦) radniecÄ«bu ar Andreju Kampi gan nav izdevies noskaidrot.
RakstÄ uzrÄdÄ«tie Kampes bÄrni ar dzimÅ”anas gadiem ir tie, kas dzimuÅ”i tieÅ”i ValmierÄ (6 bÄrni). Toms un Velta jau dzima pÄc aizieÅ”anas uz CÄsÄ«m (sk. rakstÄ).
Andreja Kampes brÄlis kÄ inženieris pÄrraudzÄ«ja un vadÄ«ja tehnisko bÅ«vprojektu, apsildÄ«Å”anas iekÄrtas un elektrÄ«bu pÄrraudzÄ«ja cits inženieris.
Reini Kampe visticamÄk arÄ« nÄk no Kampes dzimtas ā CÄsu apriÅÄ·a Priekuļu pagasta. Tas varÄtu bÅ«t mana stÄsta varoÅa Andreja Kampes radinieks. PaÅ”am Andrejam Kampem bija 8 bÄrni; viÅa brÄļiem pÄc manÄm ziÅÄm pÄcnÄcÄju nebija.
1721. gadÄ Krievijas cars PÄteris I izdeva ukazu par aptieku dibinÄÅ”anu. ValmierÄ pirmo aptieku atvÄra vÄcu tautÄ«bas aptiekÄrs Reihenavs (Johans VolrÄts Reihenau) , Gados vÄl jaunais censonis uz mazÄs, provinciÄlÄs pilsÄtiÅas iedzÄ«votÄju fona izcÄlÄs ar izglÄ«tÄ«bu un Eiropas apceļotÄja pieredzi. 1747. gadÄ savÄ dzimtenÄ - PrÅ«sijÄ aizstÄvÄjis doktora disertÄciju par plauÅ”u uzbÅ«vi. IegÅ«stot doktora grÄdu, uzsÄcis ceļojumu pa VÄciju, ItÄliju un Franciju. 1751. gadÄ VolrÄts iestÄjas krievu armijas dienestÄ pie grÄfa K. ZÄ«versa.
Krievija sagaidÄ«ja ne vien ar lielu aukstumu, skarbiem dzÄ«ves apstÄkļiem, bet arÄ« ar sarežģījumiem profesionÄlajÄ karjerÄ. Tikai pÄc Ä«paÅ”a un ļoti grÅ«ta eksÄmena vairÄku profesoru klÄtbÅ«tnÄ, neatlaidÄ«gais prÅ«sis kļūst par kara hospitÄļa Ärstu un anatomijas pasniedzÄju. PÄterburga tomÄr nevilina, arÄ« atalgojums nav gluži cerÄtais. Ko darÄ«t? Reihenavs saÅem uzaicinÄjumu doties lÄ«dzi savam labvÄlim, grÄfam ZÄ«versam uz tÄlo Vidzemi un, iespÄjams, tieÅ”i ar viÅa finansiÄlo atbalstu un ietekmi, 1755. gada nogalÄ saÅem privilÄÄ£iju aptiekas ierÄ«koÅ”anai. Divus mÄneÅ”us vÄlÄk, 1756. gada 1. februÄrÄ«, nopÄrk mÄju no bÄrddziÅu un Ä·irurgu cunftes meistara Johana Nikolaja Å varca.
āslimnÄ«cas bÅ«vi, izÅemot centrÄl - apkurinÄÅ”anu un elektrisku apgaismoÅ”anu, tika izdota Andreja brÄlim, inženierim J. Kampes kungam par 31 500 rubļiemā. Å o teikumu grÅ«ti saprast.
Labdien!
Man radusies interese par Reini Kampi (1910ā1994), kas studÄja LU MatemÄtikas un dabaszinÄ«bu fakultÄtÄ, vÄlÄk dzÄ«voja ASV. Vai Jums ir kÄdas ziÅas par Å”o cilvÄku?
PirmÄs skolas VidzemÄ dibinÄtas jau zviedru laikos 17. gadsimtÄ, bet 1632. gadÄ ValmierÄ atvÄrta zemnieku jeb ānevÄcuā skola latvieÅ”iem. TÄs nams nodedzis Ziemeļu kara laikÄ (1707. g.). VÄlÄk Å”o skolu pÄrcÄla Ärpus pilsÄtas, uz BrÄžu riju. Å ajÄ vietÄ draudzes skola pastÄvÄja lÄ«dz pat 1929. gadam. No 1738. - 1743. g. ValmierÄ, Gaujas krastÄ, JÄra kalnÄ darbojÄs M. E. Hallartes (1683 - 1750) izveidotais brÄļu draudzes seminÄrs, kura audzÄkÅi vÄlÄk strÄdÄja par skolotÄjiem tuvÄjo pagastu un draudzes skolÄs.
Brežas skolas rija. Tagad apskatÄma Latvijas BrÄ«vdabas etnogrÄfijas muzejÄ.
Par vienu no 19. gadsimta nozÄ«mÄ«gÄkajiem notikumiem tiek uzskatÄ«ta fotogrÄfijas atklÄÅ”ana. Bet interesanti, ko tad Ä«sti nozÄ«mÄ mums visiem ikdienÄ tik pierastais vÄrds? VairÄk nekÄ pirms simts gadiem RÄ«gas LatvieÅ”u BiedrÄ«bas ZinÄ«bu komisijas izdotajÄ KonversÄcijas vÄrdnÄ«cas 1. sÄjumÄ (1906.), lasÄ«tÄjiem dots Å”Äds skaidrojums: ā[..] fotogrÄfija ā no grieÄ·u valodas vÄrda photos ā gaisma un graphein ā rakstÄ«t. Ärpasaules attÄlu radÄ«Å”ana ar gaismas palÄ«dzÄ«bu [..]ā.
JÄprecizÄ, ka fotogrÄfijas pirmatklÄjÄja Luija Žaka Mandesa DagÄra (1787.-1851.) vÄrdu vÄl ilgi mÅ«su pusÄ nezinÄs, lai gan lielÄkajÄs Eiropas un pamazÄm arÄ« Krievijas impÄrijas ekonomiski aktÄ«vÄkajÄs pilsÄtÄs jau parÄdÄ«jÄs un darbÄ«bu uzsÄka pirmie fotogrÄfi jeb dagerotipisti. PÄrsvarÄ iebraucÄji, sveÅ”tautieÅ”i, francūži un vÄcieÅ”i, kuri 19. gs. 50. ā 60. gados foto darbnÄ«cas ā laboratorijas atvÄra RÄ«gÄ un TÄrbatÄ (Tartu), nepaguruÅ”i strÄdÄjot ar tÄ laika tehnisko novitÄti ā dagerotipiiju. Tas bijis visai dÄrgs un laikietilpÄ«gs process, tÄpÄc sevi iemūžinÄt uz abÄm pieminÄtajÄm pilsÄtÄm tÄlajÄ ceÄ¼Ä devÄs tikai paÅ”i turÄ«gÄkie Valmieras apriÅÄ·a muižnieki un uzÅÄmÄ«gÄkie Valmieras vÄcu pilsoÅi ar Ä£imenÄm.
NÄkoÅ”Äs pilsÄtas daļas saimniecisko izaugsmi paÄtrinÄja platsliežu RÄ«gas ā Pleskavas dzelzceļŔ, kuru izbÅ«vÄja 1889.g. cauri toreizÄjiem Kauguru muižas un āGaidesā mÄjas tÄ«rumiem. Gan paÅ”i valmierieÅ”i, gan tuvÄjo pagastu iedzÄ«votÄji Ätri vien novÄrtÄja jaunÄs vilcienu satiksmes ÄrtÄ«bas. Dažu stundu laikÄ, bez pÄrsÄÅ”anÄs, varÄja aizbraukt ar dzelzs bÄni uz RÄ«gu, CÄsÄ«m, Siguldu. NÄkoÅ”ie studenti varÄja izmÄÄ£inÄt laimi mÄcÄ«bÄs, dodoties uz studijÄm TÄrbatÄ (Tartu). Pa dzelzceļu piegÄdÄja preces vietÄjiem uzÅÄmÄjiem un tirgotÄjiem. Izmantojot dzelzceļa priekÅ”rocÄ«bas, nosÅ«tÄ«ja vajadzÄ«gÄs kravas uz igauÅu vai krievu zemÄm. Tie, kas izkÄpa no vilciena, lai nokļūtu 2 kilometrus lÄ«dz Valmierai, izmantoja ormaÅu pakalpojumus. TaupÄ«gÄkie varÄja ceļu mÄrot ar kÄjÄm pa smilÅ”aino, priežu ieskauto ceļu, - vÄlÄko Stacijas ielu. Ap dzelzceļa staciju pamazÄm izauga un izveidojÄs apdzÄ«vota vieta KÄrliena jeb Karlovka, bet Gaujas kreisajÄ krastÄ PÄrgauja.
ViltÄ«gÄ un nepastÄvÄ«gÄ Gauja arÄ« agrÄk bieži vien mainÄ«jusi savu virzienu, nesot savus Å«deÅus lÄ«dz tam neiezÄ«mÄtos virzienos uz pilsÄtas kartes. 19. gadsimta 30. un 40. gados, kad ā [..] Gauja pie Valmieras sÄk strauji grauzt savu labo krastu, it Ä«paÅ”i augÅ”pus baznÄ«cas, tas uztrauca ne vien apdraudÄto namu Ä«paÅ”niekus, bet arÄ« baznÄ«cas un draudzes priekÅ”niekusā (EnzeliÅÅ” H. Skati Valmieras pilsÄtas, draudzes un novada pagÄtnÄ. Valmiera, 1932.). DraudÄ«gÄ Å«dens jautÄjums tiek diskutÄts vairÄkas konventa sÄdes: tÄ, piemÄram,1839. gada 28. septembra sÄdÄ, rÅ«pÄ«gi spriests un runÄts par ābaznÄ«cai no Gaujas puses draudoÅ”ajÄm briesmÄmā. SÄdes dalÄ«bnieki nolemj uzklausÄ«t lietpratÄju spriedumu Å”inÄ« lietÄ. NÄkoÅ”ajÄ, 16. oktobrÄ« konventa sÄdÄ Liepmuižas Ä«paÅ”nieks Panders ierosinÄjis, ka āpirms ceļ aizsargmÅ«ri pie krÄcÄm, jÄnoskaidro Gaujas krasta zemes sastÄvs zem baznÄ«cas. Ja baznÄ«ca stÄvot uz mÄla pamatnes, tad par krasta nogrÅ«Å”anu nebÅ«tu ko baidÄ«tiesā. Konventa dalÄ«bnieki gan atzinuÅ”i, ka āneviens nevar galvot par to, ka baznÄ«ca nav apdraudÄta. Gaujas strÄvu un virzienu varÄtu grozÄ«t, ceļot pret krÄcÄm dambi, vai arÄ« par jaunu uzvedot akmeÅus tur, kur Gauja caur viÅu pazuÅ”anu savu virzienu mainÄ«jusi. Vai arÄ« bÅ«tu rokams grÄvis caur Valmieras muižai piederÄ«go DÄ«valiÅa pussalu, kas Gaujai dotu citu, pilsÄtai un baznÄ«cai nedraudoÅ”u gaitu? ā.
KlÄt aprÄ«lis, saukts arÄ« par Sulu un JurÄ£a mÄnesi. TÄ sÄkumÄ svinam DzimtÄs valodas svÄtkus, un tas ir arÄ« joku laiks. MÅ«su valodai raksturÄ«gi Ä«sie/garie patskaÅi, kÄ arÄ« cietie/mÄ«kstie lÄ«dzskaÅi, kas svÄtkos tiek dažÄdi divdomÄ«gi apspÄlÄti. Visiem jautri, visi Äalo un mÄļo, bet ne melo. SveÅ”inieki, nesaprotot mÅ«su valodas Ä«patnÄ«bas, iztulkoja pa savam. IznÄca viÅu gaumÄ, bet mÄs nemelojam, bet mÄļojam!
Pavasari gaidot!
AprÄ«lÄ«, kad mÄness sÄk augt, dabÄ sÄkas liela plaukÅ”ana un augÅ”ana, bet, lai tas nenotiktu pÄrÄk strauji, ap Å”o laiku no aukstÄm tÄlÄm atviļÅojuÅ”Ä auksta gaisa masa neļauj arÄ« pÄrÄk sasildÄ«t gaisu un kaitÄt augu ražai. Jau izsenis silts aprÄ«lis nozÄ«mÄ neražīgu gadu. AprÄ«lÄ« pÄris reizes satiekas aukstums ar siltumu. PastrÄ«das un izŔķiras, bet, ja baras, ā dienas ir apmÄkuÅ”Äs un citviet var bÅ«t pat zemestrÄ«ce. Å Äds laiks atkÄrtosies arÄ« oktobrÄ«, tÄpÄc pÄc aprīļa varam spriest arÄ« par oktobri. Å ajÄ laikÄ salido visi putni, visi steidz vÄ«t ligzdas, gaiss trÄ«c no viÅu dziesmu skaÅÄm. Ja aprīļa laiks ir bez bezdelÄ«gÄm, pavasaris bÅ«s auksts lÄ«dz pat jÅ«nijam. Kad mÄness sasniedz savu pilnÄ«bu, sÄkam stÄdÄ«t dÄrzus, tÄ«rumus, aicinot Dabu palÄ«gÄ, lai tÄ sargÄ ražu un nodroÅ”ina peļÅu, patÄriÅu mums, lai citi nepiesavinÄs. ÄŖpaÅ”i pilnÄ mÄnesÄ« ieteicams sÄt burkÄnus (labi ja pÅ«Å” dienvidu vÄjÅ”), labÄk tajÄ dienas pusÄ, kad nav redzams mÄness. PÄc iesÄÅ”anas, dobes galÄ iebÄž paprÄvu mietu, lai burkÄni aug lieli un resni. SÄklas, stÄdus, gumus, sÄ«polus mÄrcÄjam Å«denÄ«, kur ielikts varÅ”, kura Ä«paŔība ir vairoties, bÅ«t varenam un stipram.
