Dzirnavu ezeriņš

Vēstures līkločos

Ejot pa Ziloņu ielu (nosaukums cēlies no nocietinājuma - Zilā bastiona) nokļūstam kādreizējā Rātes jeb Rātsupītes ielejā, kas agrāk kalpojusi kā dabīgs šķērslis Valmieras aizsardzībai. Arī mūsdienās, ja palēnina soli un apstājas ielas labajā pusē varam apskatīt seno pilsētas valni, kreisajā – uz upītes savulaik mākslīgi izveidoto Dzirnavu ezeriņu ar dambi. Nedaudz tālāk, Lāčplēša ielas sākumā, kur tagad mājvietu radis L. Paegles Valsts drāmas teātris, 17. gadsimtā izvietojās Tērbatas bastions un Tērbatas vārti. Retais, pat vēl no gados vecākajiem valmieriešiem, vairs atminas, ka te līdz pat 1937. gadam darbojās, bet 1939. gadā nojauktas Dīķa dzirnavas.

Tās gan nebija pirmās, kas celtas uz Rātes upes: jau 1647. g. zviedru zemes kadastros minētas dzirnavas: „kuras sadzītie ūdeņi lietoti pils un pilsētas nocietinājumu grāvju pildīšanai ar ūdeni”. Bet cik gadsimtos mērāma šo jaunāko dzirnavu vēsture?

Salu gaidot

Ziemai jānāk! Arī vairāk kā gadus simts atpakaļ, – cītīgi gaidīts pirmais spelgonis un kreptīgāks sals, lai gados un „sirdī” jaunie valmierieši varētu baudīt ziemas priekus! Kāpēc? Jo atnākot salam, klusais Dzirnavu dīķis iepretim Latviešu biedrībai, pārvērtās par visas pilsētas un tuvākās apkārtnes iecienītāko satikšanās vietu. Nepacietīgākie „slidu skrējēji” bijuši, protams, lielākoties pilsētas skolnieki, bet netrūcis arī pa kādam sportiskākam un drosmīgākam, slidu māku apguvušam ierēdnim, skolotājam vai bodes zellim.