Uksenšerns

Gaujas krastā

Lielā Rīgas ceļa kreisajā pusē, līdz pat Gaujai, vēl pirms gadiem simts, bija izvietojušās Valmieras pilsētai piederošās mājas: Ceļajēris, Ērmanis, Lācars, Putriņas un Brēža. Katra ar savu vēsturi un stāstu. Viszināmākā no tām – pēdējā, Brēža, kurā jau 17. gs. atradās skola – izvietota rijā. Ar to saistās Valmieras novada latviešu izglītības pirmsākumi, bet no (1844.) savu vēsturi un gadus skaita tā pēctecis, kādreizējais draudzes skolas nams (līdz 1929.). Daudzus gadus vēlāk, vecais nams atdzima (1984.) un te atkal sāka skanēt bērnu balsis. Mūsdienās Mākslas vidusskola, Valdemāra Baloža ielā 5.

Bet šoreiz stāsts ne par skolu, bet par Brēžu tuvākajām kaimiņmājām – Putriņām vai Putter, kā dēvētas jau tālajos zviedru laikos. Uz senās zemes arī divas īpašas vietas spēka un ticības gūšanai. Svētais vītols un Veselības avots!

„Lai kas tu būtu, padomniek, ieejot rātsnamā izpildīt savu pienākumu, atstāj aiz durvīm savu privāto dzīvi un tās vajadzības, dusmas, netaisnību, naidīgumu, savtību, draudzību, vēlmi izpatikt; pakļauj sevi un savas vajadzības kopienas vajadzībām, jo, kāds tu esi pret citiem – taisnīgs vai netaisnīgs, - tu stāvēsi Dievišķās tiesas priekšā”
Uzraksts virs rātes zāles durvīm Tallinas rātsnamā

Sākums

Valmieras vēstures ritējums laika gaitā bijis ļoti mainīgs. Pārticība miera gados mijusies ar postu un iznīcību daudzajos karos. 14. gadsimtā, (1323.) dokumentos pirmo reizi tiek minēta pilsētas pārvalde rāte ar vienu birģermeistaru un četriem palīgiem rātskungiem, sekretāru un bendi. Salīdzinot ar mūsdienu Eiropas Savienības tirdzniecības iespējām, būdama Hanzas savienības locekle no 1365. gada, jau komunicējusi ar Krievu zemēm un daļu Eiropas. Minētajā savienībā tolaik ietilpa ne tikai īstās, balsstiesīgās pilsētas, bet arī nelielās pilsētiņas, baudot visas lielo tirdzniecības pilsētu priekšrocības. Ordeņa piešķirtās Rīgas tiesības, kā arī tirdznieciskie sakari ar Pleskavu un Novgorodu, igauņu Tērbatu un Rēveli, Pērnavu un Vīlandi veicināja ekonomisko uzplaukumu. Interesanti būtu „ceļojot laikā” un uzzināt, - tieši kur pulcējās rātskungi, pilsētas viesi un svešzemju tirgotāji? Vācbaltu literāts Vilhelms Heine savā darbā „Piezīmes Valmieras vēsturei” (Rīga,1893.) uzskaitījis no 1374. līdz 1468. gadam gandrīz divus desmitus rātskungu, tomēr precīzu ziņu par rātsnama celšanas gadu un plānojumu viduslaikos, nav.