DeviÅpadsimitÄ gadsimta 90. gados, palielinoties sabiedrÄ«bas interesei par grÄmatÄm un izziÅu literatÅ«ru, aktÄ«vu darbÄ«bu uzsÄka izdevniecÄ«bas Ärpus RÄ«gas. Faktiski tÄs darbojÄs kÄ nelielas spiestuves (tipogrÄfijas).
Ziemai jÄnÄk! ArÄ« vairÄk kÄ gadus simts atpakaļ, ā cÄ«tÄ«gi gaidÄ«ts pirmais spelgonis un kreptÄ«gÄks sals, lai gados un āsirdÄ«ā jaunie valmierieÅ”i varÄtu baudÄ«t ziemas priekus! KÄpÄc? Jo atnÄkot salam, klusais Dzirnavu dÄ«Ä·is iepretim LatvieÅ”u biedrÄ«bai, pÄrvÄrtÄs par visas pilsÄtas un tuvÄkÄs apkÄrtnes iecienÄ«tÄko satikÅ”anÄs vietu. NepacietÄ«gÄkie āslidu skrÄjÄjiā bijuÅ”i, protams, lielÄkoties pilsÄtas skolnieki, bet netrÅ«cis arÄ« pa kÄdam sportiskÄkam un drosmÄ«gÄkam, slidu mÄku apguvuÅ”am ierÄdnim, skolotÄjam vai bodes zellim.
Å ogad svinam mÅ«su valsts deviÅdesmit otro gadskÄrtu. RÄ«gÄ un citÄs lielÄkajÄs Latvijas pilsÄtÄs risinÄsies daudzi pasÄkumi. ArÄ« Valmieras KultÅ«ras centrÄ 18. novembrÄ« notiks Latvijas Republikas proklamÄÅ”anas dienai veltÄ«ts svinÄ«gs sarÄ«kojums. ValmierieÅ”us svÄtkos diemžÄl, finansiÄlu apsvÄrumu dÄļ, salÅ«ts nepriecÄs, bet katrs varam visa vakarÄ garumÄ logos iedegt sveces. GalvaspilsÄtÄ notiks arÄ« neiztrÅ«kstoÅ”Ä un tradicionÄlÄ bruÅoto spÄku parÄde. TradÄ«cija, kas radusies valsts pastÄvÄÅ”anas sÄkumÄ. TÄ tas savulaik bijis arÄ« mÅ«su pilsÄtÄ: gados visvecÄkie valmierieÅ”i vÄl atceras enerÄ£isko skolu jaunatni un braÅ”os 8. Daugavpils kÄjnieku pulka karavÄ«rus dodoties parÄdes solÄ« uz Garnizona (no 1935. gada VienÄ«bas preciz. I.Z.) laukumu. Uz valsts svÄtkiem tika saposta pilsÄta. Izvietoti karogi un Ä«paÅ”i svÄtku rotÄjumi. LielÄkais notikums, protams, bijusi tieÅ”i Ŕī ikgadÄjÄ vietÄjÄ militÄrÄ parÄde. ZÄ«mÄ«gi, ka toreizÄjais Valmieras pilsÄtas galva no 1934. lÄ«dz 1940., JÄnis RuÄ£Äns (1890-1969), pats bijis BrÄ«vÄ«bas cÄ«Åu dalÄ«bnieks, LÄÄplÄÅ”a Kara un Triju ZvaigžÅu ordeÅu kavalieris.
PÄc padomju režīmÄ pavadÄ«tÄjiem piecdesmit nebrÄ«ves gadiem un iegÅ«stot neatkarÄ«bu, varÄjÄm atkal brÄ«vi svinÄt un pieminÄt visus tos varoÅus, bez kuru ziedotajÄm dzÄ«vÄ«bÄm BrÄ«vÄ«bas cÄ«ÅÄs, nebÅ«tu arÄ« Latvijas. Atkal aizdedzam sveces un noliekam ziedus PilsÄtas (Centra) BrÄļu kapos. Tagad gan to darÄm ne vairs 17. novembrÄ«, bet gan nedÄļu ÄtrÄk, 11. novembrÄ« ā LÄÄplÄÅ”a dienÄ. Prieks un gandarÄ«jums, ka mainoties valmierieÅ”u paaudzÄm, svÄtku svinÄÅ”anas tradÄ«cijas nav zuduÅ”as!
MedÄ«bu parki KrievijÄ nÄca modÄ ap 1751. gadu, kad par galma oberjÄgermeistaru iecÄla bijuÅ”o marÅ”alu Semjonu NariÅ”kinu. Galma mednieku korpusu pÄrkÄrtoja un modernizÄja, ietÄrpjot vÄ«rus greznÄs uniformÄs. DÄmu acis nu priecÄja braÅ”ie jÄgeri (mednieki ā I. Z.) zaļÄs jakÄs ar zeltÄ«tÄm pogÄm, no kuru reljefiem ar zvÄru galvu attÄliem, varÄja noteikt katra korpusa locekļa amatu un pakÄpi. MedÄ«bu ceremonijas greznÄ«bÄ pÄrspÄja visu lÄ«dz tam Eiropas valstu galmos redzÄto, un par Krievijas galma medÄ«bÄm sajÅ«sminÄti rakstÄ«ja Ärvalstu sÅ«tÅi un ceļotÄji. Uzlaboja arÄ« medÄ«bu mÅ«ziku. Izveidoja Ä«paÅ”u orÄ·estri ar 35 dažÄdu toÅu medÄ«bu trofeju ragiem. OrÄ·estrantus korpusÄ pieÅÄma un audzinÄja jau no zÄna gadiem, tÄpat kÄ citus medÄ«bu speciÄlistus. PlaÅ”a instrukcija regulÄja medÄ«bu norisi.
ToreizÄjais Valmiermuižas (Wolmarshof) Ä«paÅ”nieks bija DÄnijas karaļnama atzara pÄctecis, Å lÄsvigas ā HolÅ”teinas ā Zonderburgas - Bekas princis PÄteris Augusts FrÄ«drihs (1697-1775). EnerÄ£iskais princis nekavÄjÄs PÄterburgas galma medÄ«bu tradÄ«cijas ieviest arÄ« savÄ Vidzemes Ä«paÅ”umÄ. Pusversti no pils, uz rietumiem, izveidoja IrÅ”u parku. TÄ teritorija mÅ«sdienÄs aptvertu 50 hektÄru. Ar izturÄ«gu baļķu žogu apjozto platÄ«bu sadalÄ«ja iecirkÅos. Neražas vai sliktajos gados mežsargi medÄ«bÄm IrÅ”u parkÄ vÄl papildus piegÄdÄja stirnas un briežus, kuru muižas lielajos mežos netrÅ«ka. Galveno dÄrza iemÄ«tnieku kontingentu, kÄ to rÄda pats nosaukums, veidoja brieži un stirnas. AtseviŔķus iecirkÅus iekÄrtoja Ä«paÅ”i fazÄnu audzÄÅ”anai. Bet 19. gs. beigÄs parka krÄÅ”Åuma vairoÅ”anai fon LÄvenÅ”terni iegÄdÄjÄs Belovežas sumbru pÄri!
No sentÄvu laikiem mums palicis uguns rituÄls un alus, bez kuriem neiedomÄjami lieli godi un svÄtki. Alum senÄk piedÄvÄja vispirms sakrÄlas un dziednieciskÄs Ä«paŔības. Tam pamatÄ senatnÄ bija raudzÄts savvaļas biÅ”u medus. PaplaÅ”inoties labÄ«bas audzÄÅ”anai, alu sÄka vairÄk gatavot no graudiem. TomÄr medus dzÄrieni saglabÄjas lÄ«dz jaunÄkajiem laikiem. Medalus, alus apdziedÄts dziesmÄs, cildinÄts teikÄs, tautas ticÄjumos. Baltu zemÄs, kur ÄrstÄÅ”ana balstÄ«jÄs uz dabÄ«giem lÄ«dzekļiem, daudzÄs zÄles tika radÄ«tas uz medalus, vÄlÄk uz alus bÄzes. Ar alu pÄc ceļojuma (Ä«paÅ”i karavÄ«ri pÄc karagÄjiena) ierÄ«vÄja kÄjas, lai tÄs nesÄp. Slimniekiem dzina no aknÄm akmeÅus, skaloja muti pret zobu sÄpÄm, sievietÄm tas bija izcils lÄ«dzeklis novecojoÅ”ai Ädai; vakarÄ ar alu mazgÄja seju un to nenoslaukot gÄja gulÄt, no rÄ«ta nomazgÄ ar siltu Å«deni. Matus izskaloja ar alu, lai bÅ«tu stiprÄki, spÄ«dÄtu. (Varat alus lietderÄ«bu kosmÄtikÄ pÄrbaudÄ«t arÄ« tagad - bÅ«s savdabÄ«gs tests mÅ«spuses dzÄ«vajiem aliem, bet ar sterilizÄcijai pakļautiem ālabÄk nemÄÄ£iniet). VÄl 19. gs. sÄkumÄ zÄles ieteica dzert kopÄ ar alu, jo dabÄ«gais alus labi tonizÄ, dezinficÄ un stiprina organismu.
GalvenÄ izejviela alum bija labÄ«ba: visvairÄk mieži, bet minÄti arÄ« kvieÅ”i, auzas, griÄ·u mistrs. Lai tas tik Ätri nesaskÄbtu, klÄt lika ozola mizas, oÅ”u lapas, pelaŔķus, vaivariÅus, bet visbiežÄk apiÅus. TÄdu alu sauca par rÅ«gtu jeb apiÅotu pretstatÄ saldam jeb medotam.
DabÄ uz beigÄm iet Septembris, saukts vÄl par VirÅ”u, vai Sila mÄnesi. SeptembrÄ« lielÄkie svÄtki ir ApjumÄ«bas jeb RudenÄji, Mikeļi. Tie ir lieli gadskÄrtu svÄtki, kad vasara nodod vadÄ«Å”anas grožus rudenim, kad diena un nakts ir vienÄdÄ garumÄ. Ražas ievÄkÅ”anas un vasaras - rudens darbu nobeiguma svÄtki. VÄl ir laika sprÄ«dis svÄtkus nosvinÄt.
Septembris ir Visuma un Dabas lÄ«gums, kurÄ piedalÄmies arÄ« mÄs. RaksturÄ«ga visu septembra svÄtku Ä«paŔība ā ieÅ”ana, braukÅ”ana DabÄ, turpinÄs sÄÅoÅ”ana, ogoÅ”ana, medÄ«bas. PÄc dabas kÄrtÄ«bas sastÄdÄm svÄtku kÄrtÄ«bu: suminÄm ZemÄ«ti-mÄmiÅu par tÄs dÄsnumu, pateicamies vasarai, lÅ«dzam Dabai un paÅ”i gÄdÄjam, lai iesÄtÄ labÄ«ba labi pÄrziemotu, lai mÄs un lopiÅi neslimotu, lai labi glabÄtos krÄjumi, lai zvÄriem un putniÅiem to nepietrÅ«ktu.
SvÄtkos visi meklÄjam Jumi, bet atraduÅ”i, to glabÄjam kÄ laimes, ražības zÄ«mi. Ja septembrÄ« rÅ«c PÄrkons ā silts rudens.
ApsveicÄji nes Jumja stila dÄvanas, dzied dziesmas, skandina dzejas vÄrsmas par draudzÄ«bu un mÄ«lestÄ«bu. Cits citam dÄvina kreÅ”u, dÄliju, samteÅu puŔķīŔus un citas dÄvanas. Ä¢imenes vÄ«rieÅ”i pateicÄs sievÄm par rÅ«pesti, bÄrnu auklÄÅ”anu, jauku Ä£imenes pavardu, mÄtes meitÄm dod derÄ«gus dzÄ«ves padomus. Viens otru apdÅ«mo ar dzintaru, piparmÄtrÄm utt. Telpas rotÄ ar brÅ«klenÄjiem, puÄ·u puŔķiem klÄt pieliek auzas, linus, bet aizsardzÄ«bai - kadiÄ·i, dadzÄ«ti.
LatvieÅ”u ticÄjums āJa nebÅ«tu pirts un rutku ā dakteri brauktu ar zelta karietÄmā skan drosmÄ«gi un mÅ«sdienÄ«gi. Daudzi pirts mīļi par to ir pÄrliecinÄjuÅ”ies paÅ”i. Par cik mÅ«su Baltu zemÄ«tÄ (LietuvÄ/LatvijÄ) joprojÄm ir pamaz Å”o dziedniecisko celtÅu, vÄlu katrai dzimtai (vai kaimiÅiem) sev uzbÅ«vÄt pirti atbilstoÅ”i dzÄ«vesziÅai, izrotÄjot to ar mÅ«su zÄ«mÄm.
Pirts/pirtis, burtojot: rÄ«ts-tÄ«rs-sirpis-tysa (turpinÄjums), PY - ir pastÄvÄ«gs matemÄtiskais lielums, PY ir arÄ« Piena Ceļa zÄ«me.
PÄ«rts/PyrtelÄ ā ir baldahÄ«ns virs gultas. Kad bijÄm turÄ«gi, sievas dzemdÄja pyrtÄ«, (ar audumiem pÄrsegta greznÄ gultÄ, lÄ«dzÄ«gi kÄ baldahÄ«ns), bet pagrimuma laikos bÄrniÅu laidÄ pirtiÅÄ, kur nav sveÅ”u ļaužu.
Par MiroÅkrogu tautÄ tika saukts krogs, tagadÄjÄs DÄrza un RÄ«gas ielas stÅ«rÄ«, uz kÄdreizÄjÄs MiroÅu ielas. 20. gadsimta 20. gadu sÄkumÄ, Latvijas brÄ«vvalsts laikÄ plÄnos iezÄ«mÄta kÄ DÄrza iela; uz tÄs atradÄs J. BÄrziÅa dÄrzniecÄ«ba. LabskanÄ«gÄks par iepriekÅ”Äjo, valmierieÅ”iem tik ļoti pierasto un ausi kutinoÅ”o āMiroÅieluā. Un, tomÄr, kÄpÄc tieÅ”i MiroÅkrogs?
TÄ raksta dzejnieks KÄrlis Skalbe ceļojuma piezÄ«mÄs āPa dzimtenes ceļiemā, aprakstÄ par BeverÄ«nu. MÅ«su leÄ£endÄras pils BeverÄ«nas meklÄjumos tieÅ”i Zilais kalns minÄts, ka vecÄka tÄs atraÅ”anÄs vieta.
KlÄt vasara un atvaļinÄjumu laiks, LÄ«go/JÄÅu stiprais laiks, kad mÄs dodamies dabÄ to apbrÄ«not un smelties tajÄ spÄku. TeikÄm, nostÄstiem apvÄ«tais Zilais kalns ir simbols tautas brÄ«vÄ«bai, nemirstÄ«bai un arÄ« mÅ«sdienÄs tÄ ir vieta, kur var smelties un atjaunot spÄkus.
āGauja, priežu meži, dziednieciskais minerÄlÅ«dens, vasaras sporta iespÄjas, Ärta satiksme, plaÅ”a apkÄrtne. TÄlÄs senatnes un tuvÄko notikumu atmiÅas, Gaujas, Abula, Salacas gleznainie krasti un krÄÅ”Åie vÄri, sirmais Burtnieku ezers, noslÄpumainais Zilais kalns, varenie svÄtozoli ā lÅ«k, Valmieras priekÅ”rocÄ«bas, kas Jums jÄpazÄ«st. NÄciet, Valmiera JÅ«s gaida! [..]ā : tÄ iepazÄ«ties ar pilsÄtas un tuvÄkÄs apkÄrtnes vÄsturi aicinÄja MÅ«zikas un TÅ«risma veicinÄÅ”anas biedrÄ«bas izdotais ceļvedis āApmeklÄjiet Valmieruā (1933).
VecÄkÄ no zÄlÄm Å«dens,
KrÄÄu putÄm, burvju vara.
RadÄ«tÄjs pats pirmais burvis,
Dievs ir mÅ«su dziedinÄtÄjs.
Tik vienkÄrÅ”i, skaisti un nozÄ«mÄ«gi par Å«deni saka Kalevalas eposa galvenais varonis, āviedais vecais Veinemeinensā.
Mums valmierieÅ”iem ir labi: 8 kilometrus caur āMazÄmā un āKazuā krÄcÄm tek āsudrabiÅu sijÄdamaā Gauja. Tur var gan Å«deni pasmelt, gan savÄkt krÄÄu putas. ÅŖdens sudrabainais mirdzums slÄpj burvju spÄku; sniedz prieku un barÄ«bu dvÄselei, vaigu skaistumam noder krÄÄu putas.
ÅŖdens ā dabas daļa un neatÅemams elements tajÄ, ko mÅ«sdienÄs dÄvÄ par vidi. Viduslaikos jÄdzienu āvideā nepazina, bet izprata vienkÄrÅ”as kopsakarÄ«bas: Å«dens ā DzÄ«vÄ«ba un AttÄ«stÄ«ba. TÄ trÅ«kums nozÄ«mÄja, ka viss dzÄ«vais lemts iznÄ«cÄ«bai. PilsÄtnieki to lietoja ikdienÄ, pÄrtikÄ un sadzÄ«vÄ. Pateicoties Å«dens tuvumam, radÄs alternatÄ«va zemes ceļiem. Senais Gaujas Å«densceļŔ bija ļoti svarÄ«gs un nozÄ«mÄ«gs pÄrvietoÅ”anÄs un komunikÄcijas lÄ«dzeklis, 14.-16. gs. veidojot veselu sistÄmu, kas ļÄva precÄm sasniegt tuvÄkus un tÄlÄkus tirdzniecÄ«bas punktus. Hanzas SavienÄ«bas ražojumus varÄja izplatÄ«t ne vien sveÅ”zemju, bet arÄ« vietÄjie tirgotÄji.
Bez ikviena valmierieÅ”a sirdij tuvÄs upes Gaujas, dÄvÄtas gadsimtu gaitÄ FluĪ²Ī², Die AA, Die Ah, bet zviedru laikÄ pat kÄ AA Fluvius, - nebÅ«tu arÄ« Valmieras! Par pilsÄtas un Gaujas vÄsturi rakstÄ«ts jau vairÄkkÄrt aizvadÄ«tÄ gada āValmierietÄ«ā, tÄpÄc Å”oreiz par kÄdu mazÄk zinÄmu, bet tikpat neatÅemamu reÄ£iona elementu. ÄŖpaÅ”u Å«deni, kas tÄ vÄrdu nes pasaulÄ ā Valmieras minerÄlÅ«deni!
LielÄ RÄ«gas ceļa kreisajÄ pusÄ, lÄ«dz pat Gaujai, vÄl pirms gadiem simts, bija izvietojuÅ”Äs Valmieras pilsÄtai piederoÅ”Äs mÄjas: CeļajÄris, Ärmanis, LÄcars, PutriÅas un BrÄža. Katra ar savu vÄsturi un stÄstu. ViszinÄmÄkÄ no tÄm ā pÄdÄjÄ, BrÄža, kurÄ jau 17. gs. atradÄs skola ā izvietota rijÄ. Ar to saistÄs Valmieras novada latvieÅ”u izglÄ«tÄ«bas pirmsÄkumi, bet no (1844.) savu vÄsturi un gadus skaita tÄ pÄctecis, kÄdreizÄjais draudzes skolas nams (lÄ«dz 1929.). Daudzus gadus vÄlÄk, vecais nams atdzima (1984.) un te atkal sÄka skanÄt bÄrnu balsis. MÅ«sdienÄs MÄkslas vidusskola, ValdemÄra Baloža ielÄ 5.
Bet Å”oreiz stÄsts ne par skolu, bet par BrÄžu tuvÄkajÄm kaimiÅmÄjÄm ā PutriÅÄm vai Putter, kÄ dÄvÄtas jau tÄlajos zviedru laikos. Uz senÄs zemes arÄ« divas Ä«paÅ”as vietas spÄka un ticÄ«bas gÅ«Å”anai. SvÄtais vÄ«tols un VeselÄ«bas avots!
āSaulÄ«te, kÄpdama augstÄk, jau modina zemi no miega,
Visu, ko cÄlusi bij saltÄ ziema, tÄ smiedamÄs sagrauj.
StiprÄs sala blÄ«ves un ledi mazpamazÄm izÄÄkst.ā
PutÄs pÄrvÄrÅ”as sniegs, un pÄc brīža nekur vairs nav manÄms.ā
(K.Donelaitis āGadalaikiā).
Kaut Ŕīs vÄrsmas tapuÅ”Äs ap 1765 gadu, bet liekas ka nupat sarakstÄ«tas. Gadalaiku ritÄjums stingri pakļauts Visuma, Dabas ritam, pie kura stingri pieturÄjÄs mÅ«su senÄi un savus vÄrojumus atstÄjuÅ”i mums.
Ziema mums ir sÄklas, kodola, pamatu laiks, bet Pavasaris ir asna, auga laiks. Pavasaris ir kÄ skaists jaunietis, kuram ir jÄaug garÄ«gi un fiziski. Pavasari mÄs saistÄm ar Martu, kaut Ziema atdod savas pÄrvaldes grožus tikai 21. martÄ, bet pavasara gaisu sajÅ«tam ÄtrÄk.
Par pavasara laiku spriež pÄc ziemas, arÄ« marta mÄneÅ”a Ä«paŔībÄm: ja cÄ«rulis vÄ«tero pirms marta, bÅ«s slikts pavasaris (tumÅ”s un lietains), ja marta 1 dienÄ snieg ā vÄlu dÄ«gst zÄle, vÄls pavasaris (skatiet tautas ticÄjumos vairÄk). SÄlijÄ spriež arÄ« tÄ: 1. marta diena - pavasaris, 2 diena - vasara, 3 diena- rudens. 1 marts domÄts Pavasara slavinÄÅ”anai, 4. martÄ svin kovÄrÅu, strazdu dienu.
āLai kas tu bÅ«tu, padomniek, ieejot rÄtsnamÄ izpildÄ«t savu pienÄkumu, atstÄj aiz durvÄ«m savu privÄto dzÄ«vi un tÄs vajadzÄ«bas, dusmas, netaisnÄ«bu, naidÄ«gumu, savtÄ«bu, draudzÄ«bu, vÄlmi izpatikt; pakļauj sevi un savas vajadzÄ«bas kopienas vajadzÄ«bÄm, jo, kÄds tu esi pret citiem ā taisnÄ«gs vai netaisnÄ«gs, - tu stÄvÄsi DieviŔķÄs tiesas priekÅ”Äā
Uzraksts virs rÄtes zÄles durvÄ«m Tallinas rÄtsnamÄ
Valmieras vÄstures ritÄjums laika gaitÄ bijis ļoti mainÄ«gs. PÄrticÄ«ba miera gados mijusies ar postu un iznÄ«cÄ«bu daudzajos karos. 14. gadsimtÄ, (1323.) dokumentos pirmo reizi tiek minÄta pilsÄtas pÄrvalde rÄte ar vienu birÄ£ermeistaru un Äetriem palÄ«giem rÄtskungiem, sekretÄru un bendi. SalÄ«dzinot ar mÅ«sdienu Eiropas SavienÄ«bas tirdzniecÄ«bas iespÄjÄm, bÅ«dama Hanzas savienÄ«bas locekle no 1365. gada, jau komunicÄjusi ar Krievu zemÄm un daļu Eiropas. MinÄtajÄ savienÄ«bÄ tolaik ietilpa ne tikai Ä«stÄs, balsstiesÄ«gÄs pilsÄtas, bet arÄ« nelielÄs pilsÄtiÅas, baudot visas lielo tirdzniecÄ«bas pilsÄtu priekÅ”rocÄ«bas. OrdeÅa pieŔķirtÄs RÄ«gas tiesÄ«bas, kÄ arÄ« tirdznieciskie sakari ar Pleskavu un Novgorodu, igauÅu TÄrbatu un RÄveli, PÄrnavu un VÄ«landi veicinÄja ekonomisko uzplaukumu. Interesanti bÅ«tu āceļojot laikÄā un uzzinÄt, - tieÅ”i kur pulcÄjÄs rÄtskungi, pilsÄtas viesi un sveÅ”zemju tirgotÄji? VÄcbaltu literÄts Vilhelms Heine savÄ darbÄ āPiezÄ«mes Valmieras vÄstureiā (RÄ«ga,1893.) uzskaitÄ«jis no 1374. lÄ«dz 1468. gadam gandrÄ«z divus desmitus rÄtskungu, tomÄr precÄ«zu ziÅu par rÄtsnama celÅ”anas gadu un plÄnojumu viduslaikos, nav.
Latvijas soļoÅ”anas vÄstures spožÄkÄ zvaigzne valmierietis JÄnis DaliÅÅ”, kuram novembrÄ« bija 105. gadu jubileja, ir pazÄ«stams daudziem sporta dzÄ«ves cienÄ«tÄjiem. MazÄk zinÄms ir otrais mÅ«su olimpietis soļoÅ”anÄ valmierietis Adalberts Bubenko. JanvÄrÄ« viÅam bÅ«tu 100 gadi.
A. Bubenko dzimis 1910. gada 16. janvÄrÄ«. ViÅa tÄvs strÄdÄja par lokomotÄ«ves vadÄ«tÄju mazajam bÄnÄ«tim un brÄ«vajos brīžos nodarbojÄs ar sportu. ArÄ« trÄ«s dÄli pievÄrsÄs sportam. VecÄkais brÄlis Eduards nodarbojas ar skrieÅ”anu, Adalberts kļuva par soļotÄju. Abi dzimuÅ”i igauÅu zemÄ MoisekilÄ. JaunÄkais brÄlis JÄnis dzimis ValmierÄ un beidza studijas Latvijas UniversitÄtÄ.
Valmierai ir senas sporta tradÄ«cijas. Valmieras RiteÅbraukÅ”anas biedrÄ«ba dibinÄta jau 1891. gadÄ. VÄlÄk Å”is gads tiek uzskatÄ«ts par sporta biedrÄ«bas dzimÅ”anas gadu. 1912. gadÄ sporta organizÄcijas vadÄ«bu pÄrÅÄma latvieÅ”i. Par priekÅ”nieku bija ievÄlÄts aktÄ«vais Valmieras sabiedriskais darbinieks un labdaris Dr. G. Apinis. Galvenais sporta veids bija riteÅbraukÅ”ana. SacensÄ«bas notika ar RÄ«gas, Valkas un TÄrbatas sportistiem. 1912. g. Limbažu ielÄ izbÅ«vÄja 273 metrus garu velotreku ar sarkanÄ mÄla segumu un ar zemes uzbÄrumiem galos, tautÄ sauktus par ākurvjiemā.
ā584
SaistÄ«bÄ ar ZiloÅu ielas nosaukuma izcelsmi: tagadÄjÄs ZiloÅu ielas vÄrds savulaik cÄlies no kÄdreizÄjÄ senÄ viduslaiku pilsÄtas aizsargbÅ«ves (bastiona) kÄ Zilais bastions (Blaue Bastion). Uz tÄ 1914.g . uzcelta slimnÄ«ca; tagad joprojÄm darbojas veselÄ«bas centrs āBastionsā, Bastiona ielÄ Nr. 24.
Ielas oficiÄlais nosaukums Blaue Bastion pieŔķirts 19. gadsimtÄ. Lai to atŔķirtu no netÄlÄs, bet svarÄ«gÄkÄs Bastiones ielas (Die BaĪ²tion Strasse) un nogÄdÄtu pasta sÅ«tÄ«jumus uz mÄjÄm, uz vÄstulÄm, pastkartÄm un sÅ«tÄ«jumiem rakstÄ«ja namÄ«paÅ”nieka uzvÄrdu un mÄjas kÄrtas numuru; piemÄram āPÄteris Neļķe Die Bl. BaĪ²tion Strasse 1ā. DivdesmitÄ gadsimta sÄkuma (1908.) Valmieras plÄnÄ, mÄrnieks ielas nosaukums vÄl vairÄk vienkÄrÅ”ojis uz āBlaue Strasse DomÄjams, ka jau 1. Pasaules kara gados (1915-1917) vÄciskais nosaukums jau nomainÄ«ts pret latvisko āZiloÅuā, kuru ikdienÄ jau savus pÄrdesmit gadus lietoja vienkÄrÅ”ie pilsÄtas latvieÅ”u tautÄ«bas iedzÄ«votÄji.
Ne Latvijas pirmÄs brÄ«vvalsts laikÄ, ne vÄcu okupÄcijas un pÄckara gados ielas nosaukums nemainÄ«jÄs. Bet interesants man Ŕķita fakts, ka vienÄ«gajÄ - 1980. to g. sÄk. Valmieras aeroÄ£eodÄziskajÄ kartÄ, kur ielu nosaukumi ir krievu valodÄ , redzama arÄ« āŃŠ». ŠŠøŠ»Š¾Š½Ńā pie Dzirnavu ezeriÅa āŠ¾Š·ŠµŃŠ¾ ŠŠ·ŠøŃŠ½Š°Š²Ńā.
Marta Kazlova-Alberinga dzimusi ValmierÄ JÄÅa un KristÄ«nes Kazlovu Ä£imenÄ. Kazlavu dzimta nÄk no Valmieras apkaimes. VectÄvs KÄrlis KocÄnu muiÅ¾Ä bija mucinieks, vÄlÄk pÄrcÄlÄs uz Valmieru, kur netÄlu no pareizticÄ«gas baznÄ«cas uzbÅ«vÄja savu mÄju. Tur arÄ« piedzima MartiÅa.
ā580
Skaidrs, paldies! KÄ Å”ajÄ gadÄ«jumÄ ielas nosaukumi skanÄja citÄs valodÄs ā vÄciski un krieviski? Vai tajos arÄ« tika minÄti ziloÅi? Un cik sens ir Ŕīs ielas vÄrds?
ZiloÅu iela
ZiloÅu ielas nosaukums cÄlies no kÄdreizÄjÄ Valmieras viduslaiku nocietinÄjuma ā ZilÄ bastiona (Blaue Bastion) nosaukuma. JÄsarÅ«gtina tie, kas vaicÄ : āVai ielas nosaukums patieÅ”Äm saistÄ«ts ar ziloÅiem? ā. NÄ, jo ielas nosaukuma izcelsme saistÄma ar pilsÄtas viduslaiku vÄsturi.
Ziema ir SÄKLAS, EMBRIJA, KODOLA veidoÅ”anÄs Laiks. Ziemas Laiks mudina asinÄt prÄtu, krÄt zinÄÅ”anas ŽilbinoÅ”Ä sniega baltuma dÄļ Ziemu sauc par Gudrinieci Sirmgalvi, Balto zintnieci un citos mīļos vÄrdos.
MÄs esam ziemeļnieki, ziemcieÅ”i un tÄpÄc Ziemas Laiks ir mÅ«su Esmes, BÅ«tÄ«bas, radoÅ”Äs darbÄ«bas veidoÅ”anÄs, gudrÄ«bas un svÄtku laiks. SenÄi atstÄjuÅ”i norÄdi: lai kÄdos laikos dzÄ«votu, bet Decembra un JÅ«nija svÄtkus jÄnosvin godam, netaupoties, jo tajos tiek likti pusgadu pamati.
ApriÅÄ·a pilsÄta Valmiera (Wolmar). 18. gadsimta beigas. Te uz dzÄ«vi 1784. gadÄ apmetÄs divdesmit septiÅus gadus jaunais Hermans Johans Valters (1757-1807). StudÄjis StrasbÅ«rÄ. Ieguvis medicÄ«nas doktora grÄdu KÄnigsbergÄ. PÄc dažiem gadiem tiks cildinÄts kÄ populÄrÄkais un iemīļotÄkais Ärsts ne vien pilsÄtÄ, bet arÄ« visÄ Valmieras apriÅÄ·Ä«. Sekojot vÄ«ram, nÄkoÅ”ajÄ gadÄ uz mazo provinces pilsÄtiÅu no RÄ«gas pÄrceļas viÅa dzÄ«vesbiedre Marija Elizabete (1761-1822). Valteru Ä£imenÄ jau divas atvasÄ«tes - dÄliÅÅ” Johans Vilhelms (1781.) un meitiÅa Elizabete Doroteja (1782.).
1785. gadÄ Valteri uzceļ mÄju: tÄ tolaik celta gandrÄ«z tukÅ”Ä pils laukuma malÄ, uz kÄdreizÄjiem pils mÅ«riem. Å o viesmÄ«lÄ«go namu, kurÅ” Ätri vien kļūs par pilsÄtiÅas kultÅ«ras un sabiedriskÄs dzÄ«ves centru, iedÄvÄs par ValternamiÅu. Dzimtas hronikÄ par Valteru namiÅu lasÄmi zÄ«mÄ«gi vÄrdi, ka āSein Haus war Mittelpunkt und Wiege einer Reihe bedeutender MƤnner und Frauen des geistigen Lebens in Livlandā: āViÅu mÄja bija kÄ satikÅ”anÄs vieta veselai virknei slavenu Vidzemes garÄ«gÄs dzÄ«ves veidotÄju, gan vÄ«riem, gan sievÄmā.
VÄsture, tÄs izzinÄÅ”ana un senas lietas vienmÄr saistÄ«juÅ”as cilvÄkus. KÄds par to interesÄjas tikai reizÄm, bet kÄdam vÄsture kļūst par mūža aizrauÅ”anos. ValmierieÅ”i par pirmo latvieÅ”u novadpÄtnieku pamatoti dÄvÄ draudzes skolas skolotÄju un aktÄ«vu sabiedrisko darbinieku VoldemÄru DÄvidu Balodi (1848-1918). ViÅÅ” bijis ne vien zinoÅ”Äkais un aizrautÄ«gÄkais ekskursiju vadÄ«tÄjs, bet arÄ« pirmo arheoloÄ£isko izrakumu iniciators Valmieras apkÄrtnÄ.
Latvijas neatkarÄ«gÄs demokrÄtiskÄs republikas pasludinÄÅ”ana 1918. g. 18. novembrÄ«, bija izaicinÄjums kÄ kaimiÅos esoÅ”ajÄm lielvalstÄ«m. ArÄ« paÅ”mÄju neticÄ«gajiem un nacionÄlÄs valsts idejas noliedzÄjiem. ProklamÄtajai nacionÄlajai valdÄ«bai, kas bija pÄrgÄjusi Pagaidu valdÄ«bas statusÄ, nebija pat vÄl ne savu valsts iestÄžu, ne savas armijas. TÄs teritorijÄ joprojÄm atradÄs ienaidnieka karaspÄks. Uz Ŕī politiski saspriegotÄ un neziÅas pilnÄ vÄsturiskÄ fona - RÄ«gÄ, apÅÄmÄ«bas pilns atbalstÄ«t jauno Latvijas valdÄ«bu, ierodas Andrejs Kampe.
Ainars M-1, http://www.panoramio.com/photo/3424775
PasÄkums notika 1967. g. 14. oktobrÄ« plkst. 14.00 KultÅ«ras namÄ. BukletÄ dots arÄ« neliels ieskats biedrÄ«bas vÄsturÄ.
